Padomju folklora

Padomju folklora

Folklora ilgstoši tika uzskatīta tikai un vienīgi par pagātnes mantojumu, pēc formas un satura tai bija jābūt tradicionālai, klasiskai. Folkloras pētnieku aprindās šo priekšstatu mainīja amerikāņu zinātnieki, piemēram, Jans Harolds Brunvands, norādot, ka pēc savas būtības folklorai piederīgs ir arī itin daudz kas no mūsdienu saziņā atrodamā.
Mūsdienās par padomju folkloru ir visai maz intereses, tā parasti saistās ar neīstām tautas dziesmām par traktoriem un kukurūzu, par to pieņemts vīpsnāt vai pat atklāti smieties. Īsti pamatīgu pētījumu, par to, kas bija šī savādā parādība, pagaidām nav. Tomēr padomju folklora pastāvēja, būdama ļoti aktuāla vismaz desmit pēckara gadus, tātad ir ievērības cienīgs fenomens. Un, papētot šo sabiedrisko parādību, rodas iespēja labāk izprast kāda bija kultūras situācija pēc II pasaules kara.

Apzīmējums "padomju folklora" netika radīts uzreiz. Pēc kara, kad Latvija atkal ir viena no PSRS republikām, folklora kļūst par "ideoloģiskās cīņas ieroci", tātad tā nevar tikt "atstāta pašplūsmā", tai vajadzīgi arī kādi "zinātniski pamati"...
Pieņemot, ka folklora ir dzīva un aktīva sabiedriska parādība, tai jāatspoguļo arī jaunās dzīves iezīmes. Šāda nostāja ir gaužām izdevīga, jo dod papildu iespēju parādīt laimīgās tautas sajūsmu par gaišo jauncelsmi un viedajiem vadoņiem. Tādējādi varam apgalvot, ka, ideoloģisku motīvu vadīti, padomju birokrāti "atklāja" mūsdienu folkloru vismaz 10 gadus pirms amerikāņu folkloristiem. Savukārt klasiskā, tradicionālā folklora tika atbīdīta malā, dēvējot to par pirmspadomju, veco, buržuāzisko, ar to (atkal ideoloģiski!) norādot uz tās zemāku vērtību.
Jānis Niedre, kurš būtu uzskatāms par vienu no izcilākajiem padomju folkloras teorētiķiem Latvijā, 1948. gadā izdotajā grāmatā "Latviešu folklora" folkloru definē, sakot, ka tā ir: "plašu darba tautas masu mutvārdu daiļrade, tās ideoloģiskais veidojums." Jau šajā definīcijā uzsvars likts uz ideoloģiju taču vēl nav skaidras norādes uz šīs ideoloģijas izpausmēm folklorā.
Taču pamats ir ielikts un jau 1947. gadā sagatavoti "Norādījumi jaunās folkloras vācējiem", kuru ievadā definētas gan abu dažādo folkloras veidu atšķirības, gan jaunās folkloras būtība:

"Tautas mutvārdu poezijas sacerējumi — tautas dziesmas, pasakas, teikas, anekdoti, sakāmvārdi un parunas, mīklas, nostāsti, ticējumi, tautas melodijas utt., iedalāmi divās lielās grupās:
a) vecā folklora, kas ir vecās sabiedrības (t. i., priekšfeodalās, dzimt- un klaušu laiku, kā arī kapitālisma laiku) folklora, kas pauž šo laikmetu ļaužu šķirām un grupām īpatnējo ideoloģiju un ietver sevī arī agrāko laiku dažādas tautas zinātnes, un
b) jaunā folklora — tās tautas garamantas, kas pauž jauno, socialistisko ideoloģiju. Tā ir folklora, kas piesūcināta socialistiskās ideoloģijas elementiem.
Vecā folklora aptver visu lielo vairumu mūsu tautas garamantu, jo tās radušās nesalīdzināmi ilgākos cilvēces sabiedriskās attīstības posmos nekā tā, kas radusies laikmetā, kad uz vēstures skatuves uznāk proletariats, kas cīnās par jaunu sabiedrisko iekārtu, izkaro un nostiprina padomju valsti.
Arī tematika jaunajai folklorai ir cita un citāda nekā vecajai. Jaunā folklora stāsta par to šķiru un socialo grupu dzīvi, par ko vecā folklora nerunā vai piemin tikai nejauši un maz, kā, piem., par fabrikas strādniekiem, par revolucionaro inteliģenci, par revolucionarām cīņām, padomju ļaudīm, boļševikiem utt.
Taču jaunā folklora nav tikai jaunās, socialistiskās iekārtas veidojums vien. Jaunā foklora radusies un rodas jau kapitalisma laikmetā kopā ar apspiesto šķiru revolucionarās apziņas pamošanos un socialistisko ideju izplatīšanos masās. Vispirms tā izpaužas buržuaziskās sabiedrības kritikā, tās noliegšanā."

Tādējādi jaunā folklora neizpaužas kā gluži svaigs un aizdomīgs jaunievedums, tā ir pastāvējusi jau visu laiku, tikai nav pamanīta! Pie tā vainīgi dažādie buržuāziskie zinātnieki, kā Anna Bērzkalne, kas tādēļ noteikti vairs nebija laižama pie latviešu folkloras pētniecības maitāšanas. Šī bija folklora ar jau ieprogrammētu saturu un prasību vienību skaitam augt, lai izskatītos iespējami reālāka un labāk atbilstu ideoloģiskajam virsuzdevumam.
Reāli šo laikposmu atspoguļojošā folklora nebija pat skaļi minama, lai gan tādas netrūka. Reizēm tā bija visai skaudri ciniska, kaut paredzama. Piemēram, vai zināt, kura ir augstākā māja Rīgā? - Stūra māja! Jo no tās var redzēt Sibīriju... (Bet par šāda joka stāstīšanu pieminēto teritoriju varēja arī patiesi ieraudzīt. Folkloras ieskaņošanas procesā tika darīts viss, lai šāds materiāls netiktu fiksēts un nevarētu tikt izmantots pret teicēju.)

Šajā lapā atradīsit padomju folkloras materiālu un iespaidus no laikposma pēc 2. pasaules kara. Pagaidām daži paraugi.

Bauskas skolnieces ar pašsacerētām (?) dziesmām, kurās izmanto pazīstamas melodijas, bet pievienojot tām tekstus, kas tiecas attēlot "padomju dzīves īstenību" iespējami krāšņi un pievilcīgi..

Alsungas suitu sievas. Dzied savā tradicionālajā melodijā it kā parastas tradicionālās dziesmas. Taču novads aizstāts ar kolhozu, visbeidzot iekļauta pateicība, kā jau bija pieņemts, partijai, valdībai un vēl arī dižajam vadonim Staļinam... Un tas vis nav kāds uz ātru roku salasīts pašdarbības kolektīvs, bet gan nešpetnās suitu sievas, kas izdzied šos dīvainos tekstus. Varam jau pasmieties - no mūsdienu viedokļa. Tolaik gan nevienam, šķiet, smiekli nenāca.