---

Latviešu folkloras krātuve (LFK) oficiāli dibināta 1924. gada 2. decembrī (kad tiek "Valdības Vēstnesī" publicēti LFK noteikumi) pēc skolotājas un folkloras pētnieces Annas Bēzkalnes ierosmes (dibināšanas dokumentus skatiet šeit!), kādēļ tās darbinieki uzskata savu iestādi par senāko akadēmisko pētniecības iestādi Latvijas Republikā. Jau pirmajos mēnešos tiek diezgan daudz panākts folkloras vākšanā, kā to var secināt no 1925. gadā iznākušā LFK informācijas bukleta.
LFK ir atradusies dažādās ievērojamās Rīgas ēkās – Rīgas pilī, "Kaķu mājā", pašlaik tā atrodas šeit. Bez jau minētajām, LFK atradusies arī citās ēkās. Protams, mainījušās arī vairākas darbinieku paaudzes.

Laika gaitā vairākkārt mainījies arī iestādes nosaukums un pakļautība:

      no 1924. līdz 1944. gadam - Latviešu folkloras krātuve;
      no 1945. līdz 1950. gadam - Folkloras institūts (sākotnēji pie Latvijas Universitātes, Zinātņu akadēmijas sastāvā no 1946. gada);
      no 1950. līdz 1956. gadam Etnogrāfijas un folkloras institūts;
      no 1956. līdz 1992. gadam - Valodas un literatūras institūta Folkloras sektors (Folkloras daļa);
      kopš 1992. gada Latviešu folkloras krātuve kā Literatūras, folkloras un mākslas institūta sastāvdaļa,
līdz 1999. gadam - Latvijas Zinātņu akadēmijas sastāvā,
      pašlaik - atkal pie Latvijas Universitātes. Pēc veiktās reorganizācijas Literatūras, folkloras un mākslas institūts ir Latvijas Universitātes aģentūra.

LFK izveidošana un pirmie darba gadi

LFK sākotnēji pakļauta Izglītības ministrijas Pieminekļu valdei. LFK vadīja pārzine - Anna Bērzkalne - un īpaša kolēģija, kuras sastāvā daudzi pazīstami latviešu zinātnes darbinieki: 

• prof. Jānis Endzelīns (priekšsēdētājs),
• prof. Pēteris Šmits,
• doc. Jānis Kauliņš,
• doc. Ludis Bērziņš,
• cand. phil. Anna Bērzkalne.

LFK reāli sāka darboties 1925. gada 3. septembrī, uzsākot ienākušo materiālu reģistrāciju. Pirmos materiālu krājumus LFK nodeva:

• Pieminekļu valde (896 vienības),
• Barona biedrība (33 416),
• J. Endzelīns (1001),
• E. Brastiņš (210),
• H. Riekstiņš (331).

(Kas ir vienība - skatiet šeit!)



Šeit apskatāms fragments no attēla, kurā redzami visi Izglītības ministrijas darbinieki kādos Ziemassvētkos (tolaik ministrs bijis Rainis). Fragmentā redzami LFK darbinieki.


Pirmais sagatavotais zinātniskais darbs bija "Latvju Dainu" (LD) mitoloģisko jēdzienu rādītājs. To veica Ernests Brastiņš 1926. gada beigās, saņemot Ls 80 par 4 stundu darba dienu. 1926. gadā ar LU studentu palīdzību uzsāka daudz plašāku un nozīmīgāku darbu - LD vārdšķiru rādītāju, kas ļautu gan pētīt tautas dziesmu valodu, gan atrast dziesmas pēc vārdu formām, tomēr pabeigts tikai lietvārdu rādītājs. Šo darbu finansēja Kultūras fonds. Tika darīti arī citi darbi.Rakstnieks P. Ērmanis un komponists E. Melngailis palīdzēja noteikt ziņģu autorus. Izsūtot aptaujas lapas, tika vākti un iesūtīti folkloras materiāli. Visbiežāk (un visvairāk) iesūtīja skolotāju mudinātie skolēni. Presē LFK regulāri pateicās labākajiem folkloras vācējiem, apbalvoja tos ar vērtīgām grāmatām. Materiālus iesūtīja gan individuāli vācēji, gan skolas, augstskolas, un dažādas organizācijas. LFK centās iegūt arī senus, agrāk izveidotus manuskriptus, LD oriģinālus. Toreizējās studentes E. Hauzenbergas vadībā LFK vāca apvidvārdus un pēc A. Bērzkalnes ierosmes - arī vietvārdus.

  LFK darbinieces: Anna Bērzkalne, Alma Medne-Romane, Milda Rolmane, Marija Miezone, Velta Rezovska-Teikmane. Pie sienas karte, kas parāda dažādu pagastu "pārstāvību" Barona "Latvju Dainās" - šā laika viens no galvenajiem uzdevumiem bija "mēmo pagastu" apsekošana.
   
Visiem rokrakstu materiāliem bija nepieciešamas kopijas, lai tos varētu lietot, nebojājot oriģinālu. Tā kā kopēšanas iekārtu tajā laikā nebija (!), pēc iespējas tika izgatavoti trīs mašīnraksta noraksti, kurus kārtoja dažādos katalogos (piemēram, teiku katalogā) un glabāja atsevišķās telpās - drošības labad. Vēl tagad LFK ir tajā laikā iegādātā rakstāmmašīna.
1929. gadā iznāca pirmā LFK grāmatiņa - izlase "Teikas par Dievu" A. Bērzkalnes kārtojumā. Tas bija plašas izdevumu sērijas aizsākums. Pavisam LFK izdeva 28 grāmatas, kas apkopotas trīs sērijās:

      A sērijā izdeva materiālu krājumus, kuru kārtošanā piedalījās LFK darbinieki;
      B sērijā ietilpa zinātniski apcerējumi un tematiski sakārtoti materiālu krājumi, kuru autori bija paši vācēji, galvenokārt skolotāji;
      C sērijā sāka izdot melodiju krājumus.
Visas šīs grāmatas pieejamas LFK bibliotēkā.

1929. gada aprīlī, nepaskaidrojot iemeslus, A. Bērzkalni atbrīvoja no LFK pārzines pienākumiem. No 1929. gada 1. maija līdz 1944. gada l. septembrim, kad LFK formāli savu pastāvēšanu beidza, pārzinis bija agrākais izglītības ministrs, klasiskās filoloģijas speciālists prof. Kārlis Straubergs. Kā pašlaik noskaidrojusi lielākā LFK vēstures zinātāja Māra Vīksna, iespējams, ka pie šīs vadītāju nomaiņas vainīgs kā negodīgs ierēdnis.

LFK tika izveidota materiāla vākšanai. Lai arī sākotnēji tā izmantoja vietējos vācējus, LFK pirms 2. pasaules kara organizēja arī divas ekspedīcijas:

1931. gadā uz Kuršu kāpu (iznāca arī grāmatiņa ar savākto materiālu - B2, 1933. gads);
1943. gadā uz dažādām Latvijas vietām.

  1940. gadā un vēlāk – Otrā pasaules kara gados – krātuvē nonāca Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas materiāli, A. Lerha-Puškaiša pasaku izdevuma VII sējuma 2. daļas manuskripts (to 2001. gadā, simt gadu pēc sakārtošanas izdeva LFK un izdevniecība "Atēna") un K. Barona Latvju Dainu manuskripts - Dainu skapis. Līdz 1945. gada maijam LFK bija reģistrētas 2 308 348 folkloras vienības. Karam atkal tuvojoties Rīgai, materiāli tika noglabāti divu banku seifos (Hipotēku bankas ēkā Jēkaba ielā, ko vēl aizvien izmanto Nacionālā bibliotēka, otrā bankas ēkā Pils ielā 23 tagad atrodas SEB Unibanka), vairums rokrakstu tika aizvesti uz Džūksti un noglabāti tur. Plāni par materiālu pārvešanu uz Zviedriju netika īstenoti.
     
Pēc Otrā pasaules kara

1945. gadā astoņas LFK darbinieces (arī A. Bērzkalne) turpināja darbu Folkloras institūtā pie LU; 1946. gadā, nodibinoties Zinātņu akadēmijai, institūts ar visiem LFK fondiem tika iekļauts akadēmijas sistēmā.
      
  Folkloras institūta darbistaba; no kreisās: Alma Medne, Milda Kazeka, Zenta Veilande, pirmais no labās - Boriss Infantjevs.

        Pēc kara galvenais materiālu vākšanas veids bija ekspedīcijas (2004. gadā notika 50. ekspedīcija), kurās no visas Latvijas savākts ap 300 000 folkloras vienību. Vākšanas procesā pamazām ienāca tehnika - gan fotoaparāti, dodot iespēju saglabāt teicēju un to vides attēlus, gan magnetofoni un dokumentēts skaņas materiāls. Savdabīgs bija padomju folkloras vākšanas un popularizēšanas laiks, kad savā būtībā gluži pieņemamas teorijas tika pielāgotas ideoloģiskai vajadzībai. Taču arī šis pārspīlējumu laiks deva savu ieguldījumu folkloras pētniecībā. Kaut vai kā paraugs tam, ko nevajag darīt...



Pēdējā laikā ekspedīciju organizēšana kļuvusi grūtāka, tomēr vairākus gadus turpinājusies veiksmīga sadarbība ar skolēnu novadpētnieku nometni “Metsepole” (1998. gadā Pālē, 1999. - Lēdurgā, 2000. - Pālē un Svētciemā, 2001. gadā – Kolkā). 2000. gadā tika noorganizēts brauciens uz lībiešu novadu Kolkas pagastā, 2003. gadā darbu turpinot. 2006. gada oktobrī veselu nedēļu tika strādāts Sventājā pie turienes latviešiem.

Pašlaik Institūta reorganizācija ir pabeigta, tas ir kļuvis par valsts aģentūru. Citādā ziņā lielu izmaiņu nav. Turpinās akadēmiskā tautasdziesmu izdevuma sagatavošana un izdošana, arhīva materiālu kārtošana un ciparošana, tiek veikti pētījumi dažādās teorētiskās nozarēs. Uzlabojusies finansu situācija, tādēļ ir pamats cerēt, ka pārmaiņas būs tikai uz labu un vēl labāku!


Koriģēts 2010. gada septembrī.