Dzimusi
1891. gada 15. janvārī, Madonas apriņķa Vējavas Āriņos. Mācījusies
Ata Ķēniņa privātģimnāzijā no 1903. līdz 1908. gadam. No 1909. gada
līdz 1911. gadam Anna Bērzkalne strādā Alsviķu pagasta Ķemeru skolā.
Tad viņa dodas līdzi savam radiniekam - krievu armijas
virsniekam - uz Vladimiras guberņu, vēlāk arī Usurijsku. 1913. gadā
Bērzkalne iestājas Kazaņas augstākajos sieviešu kursos (
tolaik sievietes nevarēja iestāties jebkurā
augstskolā), kur studē krievu-slāvu filoloģijas nodaļā, iegūstot
Kazaņas universitātes pirmās šķiras diplomu (1913.-1917.). Tad
seko darbs latviešu bēgļu skolā Kazaņā, izglītības statistikas
nodaļā (vadītājas amatā) un Volgas ūdenstransporta kontrolē
(1919.-1920.). 1920. gada jūnijāAnna Bērzkalne atgriežas Latvijā, kur līdz 1944.gadam strādā par skolotāju Rīgas 2. vidusskolā. 1922. gadā Anna Bērzkalne papildina zināšanas folkloristikā pie Tartu Universitātes profesora Valtera Andersona. Šī nozare viņai ir īpaši tuva, tādēļ tieši pēc Annas Bērzkalnes iniciatīvas 1924. gadā tiek nodibināta un 1925. gadā darbu uzsāk Latviešu folkloras krātuve, kuras vadītāja (pārzine) ir Bērzkalne. Laikā no 1924. līdz 1927. gadam viņa iepazīstas ar Somijas, Dānijasun Vācijas arhīvu pieredzi. 1929. gadā Bērzkalnei gan nākas šo amatu atstāt par labu profesoram Kārlim Straubergam,kurš tajā laikā ir palicis bez amatiem citur.
Filoloģijas zinātņu kandidātes grādu Kazaņā Bērzkalne ieguva par darbu "Fonētiskās izmaiņas indoeiropiešu valodās" (1917.). 1933. gadā viņa starptautiskajā sērijā Folklore Friend's Communications (Nr. 123) publicē savu ar K. Barona prēmiju apbalvoto Barona "Latvju Dainu" garāko dziesmu (tautas romanču) tipu rādītāju Typenverzeichnis lettischen Volksromanzen in den Sammlung Kr. Barons Latvju Dainas. Šis rādītājs izmantots arī viņas 1942. gadā publicētajā doktora disertācija "Dziesma par žēlumā nomirušo puisi".
No 1945. līdz1950. gadam Anna Bērzkalne strādā Folkloras institūtā, ir Latvijas Valsts universitātes docente (līdz 1948. gadam). Tomēr "vecās ideoloģijas" cilvēku klātbūtne šādā iestādē varas vīriem nav vēlama, un viņai atkal nākas aiziet.
Anna Bērzkalne mirusi 1956. gada 1. martā, apglabāta Rīgas Meža kapos, Poruka kalniņā.