A B C Č D E G
Ģ I J K Ķ L Ļ
M N O P
R S Š T U V Z
Ž
A
ai (ME I 12; MEP I 4), apv.
ar.
aile, aili, ailu (ME I 13) izsauksmes
vārds
aizadi (ME I 17), arī
pāradi- aizsākts adījums.
aizauda, aizaudi (ME I 17; MEP I
6) 1) audekla iesākums stellēs; 2) diegu gali, ko apsien ap
bomi audekla sākumā; 3) dzija, ar ko iesāk aust.
aizceplis, aizceple (ME I 20; MEP I 13) - telpa aiz krāsns
aizstellēt, barb. aizsūtīt.
akļi, akles (PŠ 211) - tīruma nezāle, sevišķi
linu laukā
aķīls, arī aķils (ME I 66; MEP I
67) - piesardzīgs, viltīgs, izveicīgs, žigls.
akmisteņš (ME l 64; MEP I
66), apv. akmentiņš.
ālava (ME I 37), dem. arī ālavīte
govs, kam kādu gadu nav teļa, arī aita, kam kādu gadu nav jēru, un
cūka, kam nav sivēnu.
āliņš - āliņģis (SlU)
alots (ME I 69; MEP I 68),
apv. avots.
ancuks, barb. uzvalks.
Andreji, Andreja diena 30. novembris.
Annas, Annas diena 26.jūlijs.
apara (ME I 75) 1) eža starp diviem
tīrumiem; 2) nora, atmata, kas lemta apstrādāšanai; 3) zeme starp
laukiem, zāli
aizaugusi vieta, ko lietus laikā klāj ūdens un kuru neapar, bet kurai
apkārt (aparti)
tīrumi; 4) līdzīga vieta pļavās un mežos.
apaudas, apaudi (ME I 75) 1) auduma malas,
nobeigumi; 2) izaudumi, ko šuva sagšām, vilnainēm gar galiem, lejas
malām.
apcirknis, sin. arods nodalījums
klētī graudu glabāšanai.
apkūlas, apkūlības (ME
197) 1) kulšanas
nobeigums; 2) svinības pēc kulšanas: apkūlas dzert, svētīt,
svinēt.
aplīk (ME I 102; MEP I 99),
apv. apkārt.
appūst sk. pūšļot.
apsēja (ME I 119; MEP I
112) zeķu saite.
apvažarāt, arī apvaražot (MEP I 125) -
aplāpīt.
āra, āre, ārs (ME I 239
240),
sal. ārisks kopta, kultivēta zeme
(tīrums, pļava);
āra-, āres-, āru-
kā apzīmētājs kopts, kultivēts, labs; āra zāle, āra siens.
arājs (ME I 40) 1) zemnieks, zemes
apstrādātājs; 2)
tautasdziesmās parasti kā precinieks (pretstatā malējai).
ārdi (ME I 241242) - baļķi rijā, uz kuriem
likta labība žāvēšanai.
ārisks (ME I 242), sal. āra,
āre, ārs - labs, skaists, kultivēts.
arods, sin. apcirknis
nodalījums klētī graudu
glabāšanai.
ass garuma mērs; 2,13357 metri.
ašķi (ME I 147) kosas ar nesazarotiem, cietiem stumbriem, ziemzaļās kosas (SlU)
ašķu siets (ME I 143) astru, zirga saru
siets.
atdoša, parasti dsk. atdošas
(ME I
155) atlīdzināšana par mājās pārvesto sievu, apprecinot māsu ar
jaunās sievas brāli.
atjemt (ceļu) - pieņemt, atzīt par gatavu esam (SlU)
atlase (ME I 179; MEP I
153), apv. - atvase.
atrociski, atroceniski (ME I 187) - liet kaut ko traukā, pagriežot plaukstas iekšējo pusi
uz augšu (SlU)
atšķirības (ME l 201) -- bērna atradināšana
no mātes krūts un ar to saistītās svinības,
audeniski (ME I 215) ātri
auts (ME I 231; PŠ 221)
1) saite, apsējums:
kājauti, pieres auts, bērnu auti, autiņi; 2) lakats; mutes
auts, autiņš kabatlakats;
sievas galvas tērps, ko jaunajai sievai apsien noņemtā vainaga vietā.
avieks(e)ne, aviekstene (ME I 232) - avene
āzbari (MEP I 196), apv., aizbārs ME I 18;
MEP I 8) putraimi.
B
bajārs (ME I 252; MEP I
199; PŠ 211, AO 425) senāk latviešu feodāļa, vēlāk
bagāta zemnieka
apzīmējums; sk. arī ļaudis.
bāleliņš, arī: bāliņš, bāleniņš, bāluliņš, bālītis, bālelītis,
bālelis, bālenītis, bālulītis u.c.; pamatforma bālis reti
lietota (ME I
271272) l) brālis, brālītis; 2) radu (saimes) vīrieši (parasti
neprecētie), pretstatā tautas, tautu
dēls; «baliņi, bāleliņi, bāleniņi ir kopvārds,
ar kuru apzīmēja tuvākos
radiniekus, sevišķi visus viena ciemata vai tuvākās apkārtnes vīriešus,
kas savā starpā mēdza būt rada»; 3) kā jauniešu, jaunu vīriešu
mīlināmais vārds (bez kāda sakara ar radniecību); 4) frazeoloģijā:
«sēdēt vai dzīvot ilgi bāliņos» (sievietes runā) nozīmē palikt ilgi
neprecētai.
balzīt (ME I 260) atbalstīt, ietīt.
bambals, bambaļa u. c., dem.
bambalītis,
bambalīte u. c. (ME l 261; MEP 1 204)
vabole.
banda (ME I 261; MEP I 204)
kalpam par algu piešķirts zemes gabals vai sējums uz tā.
bandinieks (ME I; 262), sin. bandu puisis
kalps, kam saimnieks dod zemes gabalu kā algu.
bara vedējs, -a, baravedis, barvedis (ME I 265; MEP I 266) 1) pirmais pļāvējs; iesācējs; 2)
kāda kolektīva, kopas vadītājs (rotaļu vadītājs); 3) barvede govs, kas parasti iet ganāmpulka
priekšgalā.
bārgs bargs (SlU)
bars (ME I 264) vienām strādnieka rokām
nokopjams druvas, pļavas, linu gabals no vienas lauka malas līdz otrai, ko pļāvējs nopļauj vienā gājienā; rāvējas
aizņemtais lauka gabals, linus plūcot.
bauze (ME I_ 268) 1) spieķis; 2) sitamais
(auklā iesiets) pie spriguļa graudu izdauzīšanai no vārpām (kuļot rijā).
bedre, krāsns iedobums maizes vai rijas krāsns
priekšā pelnu ieraušanai.
beņķis (ME I 279), barb. sols, retāk
ķeblis; senāk kalpu guļamvieta.
Bērtulis, Bērtuļa diena 24. augusts.
bērniņi bēniņi (SlU)
bezmers, bezmēns, bezmērs (ME I 284) - rokas svari svira ar maināmu atbalsta punktu (SlU)
bildināt (ME I 295) 1) uzrunāt, griezties
(pie kāda); 2) sveicināt.
biļ, bil (MEP I 219), apv. kaut tikai.
birkavs (MEP I 220) āboliņa, linu, siena
mēra vienība (20 podu, 10 pudu).
birzēt, birzīt (ME I 299; MEP I 221) - iezīmēt birzes, sk.
birzums.
birzums (ME I 300; MEP I
221) 1) vaga; 2) birze tīruma sleja, ko sējējs apsēj vienā
gājienā.
bisītes kāda sēņu šķirne (Gyromitra esculenta Pers.).
bisenieks, bisinieks (ME I 300) 1)
mednieks; 2) ar bisi apbruņots cilvēks (parasti mednieks).
bīstaklis, arī bīstāklis u. c. (ME I
304; MEP I 223)
1) krāsns bikstāmais koks; 2) stienis sišanai vai stumšanai.
blīgzna (ME I 315) 1) goba, vīksna; 2)
vītolu sugas koki (Salix pentandra L., Salix caprea).
blinas, arī bliņas apv.
pankūkas.
blise (ME l 315; MEP I 229)
šautene.
boga, bogs (ME I 361; MEP I 258) 1) ar krūmiem, mežu
apaugusi vieta klajumā; 2) bars, pūlis.
brakalaini, arī brakainīši, brakataiņi u. c.
(ME I 322: MEP I 236) -
brammanīši, sk. bramanis, brammanis.
brāļu māsa (PŠ 222)
saimnieka jeb bajāra meita,
ne kalpone,
bramanis, brammanis (ME I 323)
lielībnieks; tāds, kas ar sevi dižojas.
brammēt (ME I 323; MEP I
237) - stipri bārt, tramdīt.
braukšināt (ME I 326) krakšķināt, krimst.
Brencis Labrencis, Labrenča diena 10. augusts.
brīdēt (ME l 333; MEP I
242) biedināt, brīdināt, bārt.
brukstalas (ME I 339) 1) biezi saauguši
krūmi, krūmājs; 2)priežu un egļu jaunaudze, kas saaugusi skuju koku
meža izcirtumā
brūte, barb. - līgava.
brūtgāns, barb. līgavainis.
buca (ME I 344: MEP I 248)
apv. muca.
budēļi (PŠ 229) maskās
ģērbušies ļaudis, kas zināmās dienās staigāja viesodamies no vienas
mājas uz otru,
dziesmās tiek saukti par budēļiem, ķekatām, čigāniem, nūjiniekiem,
kūjiniekiem un preiļiem.
budināt (ME l 345) - modināt, skubināt.
būds (ME I 357; MEP I 257),
apv. - vaigs.
bukāt (ME I 358) 1) sist, dauzīt; 2) ar
spriguli kult labību.
bundul(i)s
(ME I 351), sal. ciba koka
trauciņš ar vāku sviestam, biezpienam,
biezputrai.
butele (ME I 356; MEP I
256) pudele.
C
cedru josta celaine. sk. cela
josta.
cela josta, celaine
celu technikā
austa josta. Šādai aušanai lieto t. s. celu galdiņu nelielu
kvadrātveida plāksnīti ar caurumiem stūros dzīparu ievēršanai. Galdiņu
griežot, pavedieni sagriežas auklā. Vairākas šādas auklas saista ar
iekšaudu. Rakstu nosaka iekšauda
vērums un celu galdiņu griešana.
celiņas sk. cilas.
ceplis (ME I 373; MEP I
266) 1) maizes krāsns; 2) krāsns rijā; 3) cepiens.
cepure sievas galvas tērps, sk. mice.
cērps, cērpa (PŠ 223) 1) smilšu, mālu zemes
cinis; 2) gara zāle, sevišķi purvā; zāļu cinis; 3) zāļu suga
(Eriophorum); «cērpu zāle», sin.
spilva.
ciba (ME
I 378, 379), sal. bundul(i)s apaļš koka (arī
koka mizu, sevišķi
tāss) trauciņš sviestam, biezpienam, retāk gaļai.
ciemaļa, dem. ciemaliņa, ciemaļiņa
(ME I 393) sieviešu kārtas viesis.
ciempuisis, arī ciema, ciemu puisis (ME I 394) jauns puisis no kaimiņu mājām vai ciema;
jaunietis viesis.
cierēt (ME I 395; MEP I
278), barb. staigāt, pastaigāties.
cieši (ME I 395) stipri, ļoti (SlU)
cilas, celiņas (ME I 381; MEP I
270) 1) arumi; 2) velēnas, kādas redzamas plēsumā, neskartas zemes
arumā;
3) tīruma pirmās reizes uzarums.
cilināt (ME I 381: MEP I
270) 1) atkārtoti celt, cilāt; 2) celt, slavēt.
cirksnītis, cirksnis II ( ME I 385) - cirslītis (sorex araneu)(SlU)
cisas (ME I 388: MEP I 275)
1) gara, īpaši vecu upju gultnēs augoša zāle, izkaltēta un izklāta
gultā vai uz grīdas gulēšanai; 2) guļas vieta vispār; 3) salmi.
colle, colla (ĒIV I 226) garuma mērvienība, 2,54 cm (SlU)
cūkacīši (ME I 280) - adījuma raksts
cimdiem.
cūku raksti (ME I 398) adījumu ornamenti;
arī cūkactiņas,
cūkacīši, cūku acis.
Č
čabot (ME l 400) iet (par bērnu).
čauče, čauča (PŠ 223) audēju spolīte
jeb niedra, uz kuras tin dziju vai diegus aušanai.
čīcas (MEP I 292) pupas.
čočis (ME I 426; MEP I 299)
ragavu kulba, kurvis.
čukurs (ME I 419; MEP I
294295) - jumta kore.
čigāni, sk. budēļi.
D
da (ME I 427) apv. -
1) kā prievārds ar
ģenitīvu vai datīvu līdz, pie; 2) kā priedēklis - pie-
.
dagls (ME I 430) raibs (runājot par
kustoņiem).
dālderis, arī
dalderis (PŠ 223; ME I 434;
MEP I 304, AO 425426) 1) «Dālderis sidraba naudas
vienība, kas parādās Rietumos 16. gadsimteņa sākumā,
bet drīz vien pārnāk arī uz Baltiju.
Vispirms dālderī rēķinātas 4, bet 16. gs, beigās 4 1/2 un 17. gs. jau 6
mārkas. Dālderis dalīts četros ortos, kas 1556. gadā bijuši līdzīgi
mārkām. Vēlāku ortā rēķinātas 10 mārkas jeb 30 kapeikas. Ap 18.
gadsimteņa beigām pēc A. V. Hupeļa vārdiem dāldera cena svārstījusies
starp 115 līdz 130 kapeikām. Tautasdziesmās dālderis ieviešas vecās
mārkas vietā, bet arī krievu sidraba rublis tiek ilgu laiku saukts par
dālderi, kādēļ ir saprotams, ka dālderis dziesmās ir visbiežāk
daudzinātā nauda»; 2) zemes taksācijas vienība,
piemēram, «10 pūrvietas
uz viena dāldera; 80 dālderi uz viena arkla»; «dālderus mērījuši ne
tikai pēc zemes lieluma, bet arī pēc labuma».
dancināšana, sk. jādināšana.
danču bērni (MEP I 306) ziemassvētku
ķekatnieki.
danga, dem. dandziņa (ME I 437; MEP I 306) stūris, kakts.
darināt (ME I 440) 1) izgatavot kādu
priekšmetu; 2) sarīkot kādu pasākumu: darināt dzīres, kāzas; 3)
dziju darināt dziju krāsot; 4) linus darināt linus
sakārtot, linus nolikt kārtībā; 5) lapas, ziedus darināt salapot, uzziedēt,
uzziedināt; 6) koku darināt: a) apcirst zarus; b) izcirst dobumu;
ozolu darināt veidot dori bitēm; 7) cirvi darināt
cirvi asināt; 8) izdaiļot, izgreznot; 9) dziedāt; sacerēt dziesmas 10) rikšus
darināt rikšot.
daudzīt, daudzīties dauzīt, dauzīties (SLU)
dēdināt (ME I 461)
dori dēdināt
ierīkot mežā kokos bišu mājokli jeb dori.
dedesiņa, dedestiņa (PŠ 223) iecienīta Jāņu zāle
(Lathyrus pratensis).
degums (ME I 452) izdedzināts mežs
līdumam.
deglains (ME I 451) sarkans kā uguns,
rūsains.
deivelēt (ME I 453; MEP I
314) sitot šurp un turp dzīt (dzīvnieku), kalpināt bez īstas
vajadzības,
grūstīt (saka galvenokārt par zirgiem).
dējums (ME I 461) bišu mājokļu doru
ierīkošanas darba rezultāts meža kokos.
Dēkla mitoloģiska būtne, iedomāta cilvēka mūža lēmēja,
licēja, sieviešu un zīdaiņu aizstāve. Dēkla
tautasdziesmās dažkārt ir tikai Laimas epitets,
dažkārt minēta pamīšus ar Laimu, dažkārt Laima un Dēkla parādās kā divas dažādas
dievības (sk. arī ME I
462).
delve, delvītis (ME I 454) lāča
ķepa.
dēstīt (ME I 464) ierīkot meža kokos bišu
mājokļus dores;
parasti šai nozīmē lieto vārdus dēt,
dēdināt.
dēt (ME I
464) 1) ierīkot meža kokos bišu
mājokļus dores; 2) ierīkot meža līdumu.
deviņgreidu (ME I
460) (sk. greids) 1) deviņkārtīgs šķeterējums; 2)
deviņgreidu vilnaines ar deviņkārtīgu ieaustu (ornamentu) gar
malu.
dīdīt (pādi) (ME I
477) šūpot
kristījamo bērnu uz rokām.
dieveris (ME I 484; MEP I
328) 1)svainis, sievas brālis; 2) senajās kāzās līgavaiņa brālis.
dievojs (ME l 487) krāšņs, labs, derīgs.
dievredzis (ME I 485) pareģis, burvis.
dievs, Dievs (AO 426) 1) pirmnozīme
debess; 2) debess personificējums kā dievība blakus citām seno
latviešu dievībām;
3) frazeoloģiski; dieva dēli personificēti debess spīdekļi;
dieva suņi vilki; dievs ir gan, dievs in gan, dievs un
gan diezgan.
dildināšana, sk. jādināšana.
diņģēties, barb. kaulēties.
dirnēt, dīkā dirnēt (ME I 470)
stāvēt bez darba; velti
dīkā dirnēt; gaidīt.
dižāties 1) būt lepnam, ietiepīgam, stūrgalvīgam, lielīgam;
vērst uz sevi uzmanību; 2) arī dižāt: būt draiskam, būt dīkā
kustīgam.
dižen, arī dižan (ME I 474) ļoti.
dižens, arī dižans, dižins(ME I
474; MEP I 324) brašs, liels, stalts, izskatīgs,
krāšņs, ražens, turīgs, cildens, augsts, lepns, slavens.
dobe (ME I 530: MEP l 349)
kaps.
doņi (PŠ 223) augs (Iuncus effusus), kas
līdzīgi meldiem; lietots dažiem senāko laiku pinumiem.
dore (ME I 534) 1) bišu mājoklis izdobtā
augošā kokā (mežā); 2) iedobums kokā un arī pats koks ar šo
iedobumu.
dores, izl. durvis.
drasēt, drasāt, drasot (ME I
490; MEP l 330) lēlot, būt jautram.
draugs (ME I 492; MEP I
330) - cits, otrs; tautasdziesmās:
drauga bērns bāra bērns; drauga saime
kalpotāji, kas nav pašu ģimenes locekļi, kas nav
pašu bērni.
drava (ME I 493) 1) sk. dore; 2) viss doru
kopums mežā, kas
kādam pieder.
dravas koks, arī drava koks (ME I 493)
koki, kuros
ierīkotas dravas jeb dores.
dravēt (ME I 493, 494) 1) ierīkot augošā
koka izdobumu bišu
mājoklim; 2) izņemt medu no dravas jeb dores,
3) apsaukt, bārt, piedraudēt.
dreijāt (ME I 496), barb. - 1) virpot, 2)
glītu, košu darināt.
dreimanis (ME I 497) koka virpotājs.
drellis izrakstīts, galvenokārt acots
nātns vairāknīšu
audums.
driči, driķi (ME I 499), apv.
griķi.
drosaliņa (ME I 507) drošā, drošsirdīgā.
druvaliņa, druvaļiņa, druvuliņa (ME I 505)
kalpone lauku darbiem.
dubra (ME I 509) purvs, muklājs,
dumbrājs.
dūce, dūcis (ME I 523) nazis.
dūcīt (ME I 523; MEP I 345)
1) mīcīt; 2) kratīt, purināt, grūstīt; 3) mīt, stampāt.
duka (ME I 511; MEP I 340)
dunka.
dukāts (PŠ 224) naudas
vienība; «... desmit
vecie krievu zelta rubļi, vēlāk rēķināts par 15 rubļiem».
dukuris (ME I 512; MEP I
340) dzelzs žuburs zivju duršanai
vai kārts zivju biedēšanai.
dulibērs, dulinbērs sk. duls.
duls, arī dūls (ME
I 513; ME I 527,
AO 426) tumšs (krāsas ziņā); tautasdziesmās šis
vārds parasti saistīts ar bēru
kumeļu: dulibērs, dulinbērs, dulumbērs.
dusināt (ME I 521) atpūtināt.
dvālekts, dvālektis u. c. (ME I 537;
MEP I 351) mēra vienība = 1/2 pūra, arī 1/3, 1/8,
1/10, 1/12 pūra.
dzebra, dzebru, zebru josta (PŠ
224) - audums, kura audu gali atstāti ārā ka pušķi.
dzedzieda, arī dzedziede, dzedzieds (ME I 539),
sin. papuve, atmata, vecaine kādreiz
bijusi aramzeme, kas vairs
netiek apstrādāta; dzedziedā gulēt
palikt zemei neapartai, palikt neapstrādātai.
dzeinis (ME I 540) virve ar attiecīgajiem
piederumiem kāpšanai kokā, kur ierīkoti bišu mājokļi jeb dores.
dzelte, arī dzelta, dzeltlapa (PŠ 224)
staipekļi (Lycopodium), kurus lietoja krāsošanai dzeltenā krāsā.
dzeltene nātre.
dzeltis (ME I 542) gaišbrūns (dzeltens)
zirgs.
dzelve dzelme
dzelžu zāle (PŠ 224) laikam kopējs
nosaukums vairāk asām zāļu
sugām, to starpā arī grīslim.
dzenāt, arī dzenēt (ME I 545)
nodarināt koku, nocirst kokam zarus.
dzeņaukste, dzeņauksts u. c. (ME I
546; MEP I 355)
siksna vai virve saku abās pusēs, kas sasaista loku ar ilksi.
dzenola, arī dzenols, dzenolis (ME I 545)
nodarināts, apcirsts (bez zariem) koks; sk.
dzenāt.
dzilināt (ME I 549 MEP l
757) dzeldināt, durt, dedzināt, apsvilināt.
dzirneklis zirneklis
dzītava, arī dzītene (ME I 559; MEP I, 362) laiks,
kad lopi no ganībām dzenami mājās.
dzīvāt, arī dzīvot (ME I 559) 1)
strādāt, rīkot
darbu; 2) dzīvot dzīvi.
dzive, dzīve, dzivs, dem. dzīvtiņa,
dzītiņa (ME I 559; MEP I
360), apv. dzija.
dzoss zoss
dzendzele džindžala
džindžāle, džindžala (ME I 565) čigānu pātaga ar vairākiem mezgliem
E
eideniski (ME I 566; MEP I
367) greizi, šķībi, atmuguriski, atmuguriski streipuļojot.
eiduks (PŠ 224) «...kāda maza naudiņa, kas
tikai ļoti retis tiek dziesmās minēta».
eiliņa (ME I 566), izl. rinda.
ēķelēt, barb. sukāt.
elpēties (ME I 568; MEP I
368) 1) izkulties cauri; 2) ar pūlēm uzlabot savu materiālo
stāvokli; 3) pēc
slimības atkal pieņemties miesās.
eņģelītis, dižais un mazais (ME I 570)
deja.
ērcis (ME I 574; MEP I 372)
paeglis (Juniperus communis L.).
ērciena vieta, kur aug ērci (paegļi, kadiķi).
ērds (ME I 575; MEP I 373)
izveicīgs, veikls, tekošs.
ēriņģīte, barb. siļķīte.
ērkulis (ME I 575) - 1) vārpsta, sprēslīca
(parasti) kopā ar kodeļu; 2) vilnas, linu, pakulu vīšķis
(vērpšanai).
G
gādāt (ME I 615; MEP I 388-
389) domāt, mēģināt tikt skaidrībā, šā un tā domāt.
gaigala, gaigale u. c. (ME I 583584) -
kaija.
gājums (ME I 616617) darba augļi, peļņa,
ienākums, alga.
galds (PŠ 224) 1)
dēlis; «četru galdu
istabiņa» šķirsts, zārks; 2) koka trauka dēlītis, galdiņš
(mucas, tovera galdi); 3) rokas dzirnu (dzirnavu) koka daļas dzirnu
galdi; parasti dzirnu jeb dzirnavu galds četrstūraina koka kaste.
galēties (ME I 591) patverties, likties,
apmesties, palikt(ies).
ganeklis (ME I 599) gana rīkste.
ganeklīte, arī ganaklīte (ME I 599)
1) ganības; 2) gana rīkste lopiem.
gapele, barb. dakšiņa.
garināt (MEP I 384) likt atdzist, salt,
saldēt, atvēsināt,
garkūlis, parasti dsk.
garkūļi, garkūļu salmi
gari salmi, kurus līdz izlietošanai uzglabā kūļos; lieto jumtu
jumšanai, kartupeļu stirpošanai, paklāju darināšanai, pinumiem.
garnica sens krievu beramais mērs, 3,28 l
gars (ME l 603604) tvaiks, suta pirtī.
gaspaža, arch. muižas īpašnieka,
mācītāja sieva, kundze.
gasts, gašķis, siev. gašķa, gaška (ME I
608; MEP I 387), apv.
viesis.
gaust (ME I 613) žēloties, sūdzēt,
vaimanāt
glāsīt (ME I 622; MEP I
392) glāstīt
glāze (ME I 624; MEP I
392), barb. stikls.
glāžu logs (AO 427) stikla logs; savā laikā
logi bija bez stikliem kā sienā ierīkotas lūkas ar aizgrūžamiem
dēlīšiem;
glāžu logi liecināja par zemnieku turību.
glūzēt (ME I 631) tukšu grieztu rokas
dzirnavu troksnis; refl, glūzdēties, arī glūznēties,glūdzēties.
goba (ME I 688; PŠ 225)
1)nodeva, noma, rente; gobas zeme, gobu zeme rentes zeme,
laba zeme;
«gobzemis gobas zemes saimnieks»; 2) kāda koka suga.
gods (ME I 690, 691} 1) cieņa, tikums,
slava; 2) vārdkopās ģen. goda apzīmē a) svētku, svētdienas,
izejamos apģērba gabalus; b) cienījams; 3) sadzīves svētki (agrāk
pazīstamākie trīs godi: kāzas, kristības, bēres); svētku nozīmē arī
dsk.: godi.
grāmata (ME I 644) vēstule.
grasis (ME 638; P 225 AO 427) sena sīka naudas vienība.
greids ME I 647) 1)
nelīdzens (par
audumu un adījumu); 2) cieši savīts, sagriezts; 3) saliecies; 4)
stipri sašķeterēts pavediens, ciešs audums vai adījums ar izcilumu.
gremzda, gremzde, gremzdi (ME I
649; MEP I 403) -
1) aplieva; 2) miza, nokasījumi; 3) piedegumi.
grieznis (ME I 661: MEP I
409) kālis.
grims (ME I 655) dusmīgs, nikns, sirdīgs
(ilgstoši dusmīgs, īgns).
grīst (ME I 657-658) likt grīdu, būvēt
tiltu.
grozns, apv. bargs.
grūdenis (ME I 667; MEP I
411) 1) grūbas; 2) no grūstām kaņepēm, zirņiem vai pupām pagatavots
ēdiens;
3) miežu putras un cūkas gaļas ēdiens, ko ēd ziemassvētkos; 4) zirņu
zupa ar grūbām.
grunte (ME I 666), barb. pamats.
gubenis, arī gubens,
gubene, dem. arī
gubentiņš (ME I 674; MEP I
415) 1) kaudze; 2) salmu šķūnis, piebūve pie rijas vai kūts; arī
pelavu šķūnis, sin. pelūde.
guldis (PŠ 225) «... poļu
nauda, piecu
mārku gabals, kas savā laikā lietots Kurzemē. 18. gadsimtenī
guldis līdzinājies trešai dāldera daļai jeb 30 Alberta grašiem. Bet
jau 19. gadsimteņa pašā sākumā viņš pilnīgi pielīdzinājies ortam».
gumbāt (ME I 680) smagnēji, smagiem soļiem
iet.
gūrāt, arī gūrēt (ME I 686)
gūrāties, lēnām, neveikli, slinki gorīties, saliektā stāvoklī
kustēties.
gurste sauja (linu).
gurte (vāc. Gurt) - josta
Ģ
ģēģerēt, barb. medīt, iet uz
medībām.
ģēģeris (MEP I 426), barb. mednieks
ģeldēt, barb. derēt
ģērmanis (ME I 698) ādminis.
ģiftīgs (vāc. giftig) indīgs
ģīga, arī ģīgas (MEP I 428) 1)
muzikas instruments, vijole; 2) pinkšķēšana, činkstēšana.
I
idras, arī idres, idri, judras (PŠ 225)
pazīstamas linu lauku nezāles (Camelina sativa).
iegādāt (ME II 16) atminēties.
iegātnis (ME II 16) vīrietis, kas,
apprecēdams saimnieka (lauku māja) meitu, pāriet dzīvot sievas
vecāku saimniecībā, mājās.
iejavs ar ūdeni (vai pienu) un miltiem sajaukts pabiezs
maisījums maizes (parasti rupjmaizes) ieraudzēšanai.
iejukt, iejukt (ME II 23; MEP I 517) - pierast.
iekšauds, iekšaudi (ME II 31, VIV I 248) - dzijas, ko ieauž velkos
ieloks (ME II 41, 42) - villaines
izgreznojums; retāk cimdu, jostas un apkakles izgreznojums. «Ieloki ir
lakata malā ieausta svītra no savādas dzijas.»
iesklidēt (ME II 65; MEP I
541) ieslīdēt.
ietaļa, arī ietere (MEP I 550)
svaine, brāļa sieva.
ietikt (MEP I 552) iepatikties.
iraid (ME I 708), arch.
ir; nolieguma
forma navaid, arch.
irbji (ME I 709) adāmadatas.
izdega {ME I 726), sin. padega 1) izdegusi
vieta mežā; 2) līdums, plēsums.
izdevas, arī izdeves (ME I 726-727)
1) kāzas līgavas mājās; 2) meitas izdošana pie vīra; izdeves sin.
kāzas; 3) līgavas pūra izdošana; 4) pēdējā maltīte līgavas mājās.
izgodāt, izgodēt, izgodīt (ME I
742) - izprecināt.
J
jādināšana, sin.
ucināšana, damdināšana, dildināšana,
dancināšana bērnu šūpošana uz ceļiem.
jakts, barb. medības.
jali (MEP l 558) jel(e).
Jānis, Jāņi
(AO 427) personvārds,
kas ienācis latviešu valodā, domājams, līdz ar kristietismu; Jāņa vārdā
nosaukti senie vasaras saulgriežu svētki, kurus mūsdienās
sauc arī par Līgo svētkiem. Jāņi kā svētki latviešu tautasdziesmās
tēloti personificēti. Šo svētku svinēšanā
izveidojušās sadzīves tradīcijas, pēc kurām svētku viesus sauc par
Jāņa bērniem, bet viesu saņēmējus saimniekus
par Jāņa tēvu un Jāņa māti. Līgotāji (Jāņu svinētāji)
pušķojas ar vainagiem, dodas līgot ar ziediem, dažādiem
zālaugiem, kurus visus šais svētkos mēdz saukt par Jāņu
zālēm.
jaunuve, arī jauņuve (ME II 103)
vedekla, dēla sieva.
jēģeris, barb. mednieks.
Jēkabs, Jēkaba diena 25. jūlijs.
jis (ME II 114), apv. viņš.
jonis gabals; linu jonis linu gabals, tīrums.
jumaliņa, arī jumalīte (ME II 117)
1) dubultauglis; 2) auglības veicinātājas dievības jumja sievas
personificējums.
jumis (ME II 117118; AO
427) 1) dubultauglis, dubultvārpa, pa pārim saauguši stiebri, koki;
2) auglības personificējums; tam nozīme dažādās ražas novākšanas
talkās sakarā ar darba beigšanas ieražām, kurās meklē jumi (jumja
vārpu), pārved mājās, uzglabā līdz sējai vai nākamai ražai;
jumi saņemt pļaut pēdējo kūli, raut pēdējo linu sauju, beigt
lauku darbus; jumi dzīt, ķert, ņemt meklēt dubultvārpu (t. i., jumi);
tautasdziesmās runā par rudzu, miežu, auzu, linu jumi.
jumprava, barb.
jaunava, jaunkundze (parasti muižas meita, muižnieka meita); vēlāk
saukta mamzelīte,
preilen(īt)e.
junga senāk muižās skrīvera un muižkunga palīgs; gados jauns
kalpotājs, kas vēl mācās amatā.
junkurs (ME II 119), barb. 1) jauns
augstmanis; 2) muižas pārvaldnieks; 3) mežziņa palīgs.
Jurģi (AO 427) Jura diena (agrāk Jurģu
diena), 23. aprīlis; latvieši sava laikā atzīmējuši šo dienu kā
pavasara sākumu. Jurģis (arī Ūsiņš) bijis pavasara auglības
veicinātājs, lopu, īpaši zirgu aizstāvis. Ar Jurģu dienu sāktas ganu
gaitas, ar Jurģu nakti pieguļa. Pieguļas un lopu
ganīšanas laiks bijis no Jurģiem līdz Miķeļiem (vai Mārtiņiem). Vēlāk
Jurģu dienā kalpi pārvācās pie jauna saimnieka, rentnieki pārcēlās uz
jaunām rentes
mājām
K
kacēt (ME II 130; MEP I
573) kaut ko tvert, mēģināt sasniegt, sasniegt.
kalcenis (ME, II 140; MEP I
577) cilpa.
kale (ME II 141; MEP I 577)
kabata.
kalēt (ME II 141;-MEP I
577) līdz, kamēr.
kalve, dsk. kalves, kalvas
u. c.
(ME II 142; MEP
l 580) kalme (Acorus calamus)
kambaris, arī kambars (ME II 149; MEP I 581) 1)
istaba, parasti saimnieku dzīvojamā istaba; 2) dzirnu kambaris
maltuve telpa, kurā atradās senās rokas dzirnus un kurā mala
labību.
kambertiņš, kambaris (ME II 149) atsevišķa neliela telpa, istaba
kankalis (ME II 155) ciets zemes gabals,
kukurznis.
kante, barb. mala.
kapana (ME II 157; MEP I
586) kaudze, guba, statiņš.
kapināt (ME II 158159; MEP
I 586) 1) kapāt: 2) apstrādāt ar āmuru, brucināt (izkapti).
karmans, karmanis (MEP I 589), apv. -
kabata.
karogs (ME II 165) karaspēka vienība; bars,
pulks.
Kārta mitoloģiska būtne, iedomāta likteņa dieve. (sal. Laima)
kasēja, siena siena grābēja.
kāsis (ME II 203204; MEP I
606) žuburots zars, vēlāk dzelzs āķis, uz kura karājās katls.
Katrīnas, Katrīnas diena 25. novembris.
katuls (MEP I 593) katls.
kaudzes lāva, kaudzlāva (VIV I 379) - no mietiem un zariem veidots siena kaudzes pamats, saukts arī kaudzes dārzs
kaunīdze kautra, tikla sieviete.
kaustīt (kumeļu) (ME II
179; MEP I 595) apkalt
kav (MEP I 596) kaut.
kāvāt (ME II 181; MEP I
596) glabāt, sargāt.
klājiens (ME II 217;
MEP I
612), sin. metiens 1) izklāta labība
kulšanai (ar spriguļiem vai
zirgu); 2)
kādu priekšmetu izvietojums plānā kārtā.
klāsts, kaudzes klāsti (ME II 218)
krūmu zaru paklājs siena vai labības kaudzei; klāsts nereti tika
izmantots arī siena
kaudzes pārvietošanai.
klāvs, izl. kūts.
klons (PŠ 226; ME II 238;
MEP I 624), sin.
kuls, plāns 1) māla vai ķieģeļu grīda; 2) cieti
noblietēta zeme piebūvē rijas priekšā (piedarbs), rijā, šķūnī.
klučka (ME I 621) klimpa, ķiļķens.
kniploks (ME II 247: MEP I
631) ķiploks (Allium sativum L.).
knopēt (MEP II 251) noiet (ceļa gabalu)
(?).
kņope (ME II 254: MEP I
637), barb. - poga; āķis pie apģērba.
kodeļa, arī kodaļa (ME II 340) linu,
pakulu, vilnas sauja, muskulis vērpšanai.
kokālis, arī kokalis (ME II 342)
kāda labības nezāle (Agrostemma githago L.).
koļš (MEP I 638), apv. kamēr.
kortelis pajumte, mājoklis
krāģis (ME II 265) - apkakle
kraška (ME II 269) - telpa senajā skurstenī,
kurā žāvēja šķiņķus un desas.
kraulis (ME II 263) krauja, nogāze, stāvs
krasts.
krēps (ME II 276) netīrs, pinkains (?).
krēsls, šūts (PŠ 226) krēsls ar iešūtu
drānas sēdekli.
krēst (ME II 276 277; MEP
I 652) notraukt, birdināt.
krētis, krētes (ME II 277; MEP I 652) krēpes.
krija, arī krijš (PŠ 227; ME I 277; AO 428) liepu
miza; no tās senāk pagatavoja dažādus priekšmetus: pūru, kamanu virsas,
sedlus, šūpuļus, vāceles un dažādas mazākas lietas. Tautasdziesmas min
arī kriju bikses;
tās, domājams, gana tērps lietus laikā, lai pasargātu apģērbu sausu.
kriķi, apv. griķi.
kripšķināt (ME U 280) - skrubināt, krimst,
grauzt.
kriuda, apv. netaisnība.
krīzdogs, krīzdaugs (ME II 283; MEP I 657)
sieviešu galvas lakatiņš.
krumpēt (ME II 286 287; MEP I 659) sakrokot, saraukt.
kruši (ME II 290) steidzīgi, ātri, piepeši,
pēkšņi, negaidīti, strauji, krauji.
krūzains (ME II 294) - sprogains, cirtains
kūķes, kūķi, kūķas, retāk
kūķis (ME III 333; MEP I 682) ēdiens no miežiem, kas attīrīti no
sēnalām, un cūkas galvas; to ēda meteņu, bet īpaši ziemassvētku
vakarā, kāpēc arī 24. decembris tiek
saukts par «kūķu dienu», bet 24. decembra vakars par «kūķu vakaru».
kulda (ME II 305) - rijas krāsns priekšējā daļa (bedre), kur ierauš ogles
kuldināt (ME II 305) 1) likt kult vai
atkārtoti, vairākkārt iet kult; 2) pērt vai likt pērt.
kuls, sin.
klons,
plāns 1) māla vai ķieģeļu grīda; 2) cieti noblietēta zeme
piebūvē rijas priekšā (piedarbs), rijā, šķūnī; sk. klons.
kulsma (ME II 307; MEP I
671) 1) metiens jeb klājiens
kulšanai; 2) klājiena vieta, kurā
sabirst graudi; 3) izkultie salmi.
kulstītava(s), arī kulstava (ME II
307 308) 1) ierīce linu stiebru uzlikšanai kulstīšanas (šķiedru
attīrīšanas)
vajadzībām; 2) sitamais linu kulstīšanai, saukts arī kulsteklis,
kulstīkla.
kūma, arī kūms (ME
II 336) 1)
krusttēvs, krustmāte, kristību liecinieki, 2) pāde.
kumbrs, kumbris u. c. (ME II 310; MEP I 673) kupris.
kumeliņš (ME II 311; AO
428) 1) cēlvārds laba zirga apzīmēšanai tautasdziesmās, nereti arī
lietots pārnestā nozīmē tēlainas izteiksmes nolūkos; 2) dem. kumeļa vārdam;
pie tam kumeļš tautasdziesmās ne tikai jauns zirgs, bet zirgs
vispār.
kumpač(iņ)a, arī kumpacis (ME II 312)
kumpa (kupraina, salīkuša) cilvēka raksturojuma vārds. Retāk lietota
pamatforma kumpe.
kumps (ME II 312; MEP I
674) kuprains, šķībs, greizs, līks.
kumurs (ME II 313; MEP I
674) kaudze, bars, pūlis.
kungs (AO 428) 1)
tautasdziesmās par kungiem saukti valdošās šķiras pārstāvji,
feodālisma gadsimtos tie
bija vācu muižnieki, vēlāk par kungiem saukti ekspluatatori arī no
latviešu vidus; 2) bieži par kungiem saukti arī dažādi administratori,
augstāki karavīri u. c. amata personas; tādā
gadījumā kunga vārds sastopams kopā ar kādu apzīmētāju: kara
kungs; meža kungs mežzinis, arī vilka
epitets, muižas kungs muižas pārvaldnieks; 3) kunga vārds
sastopams dažādos frazeoloģiskos izteicienos: kungos iet iet
klaušās,
klaušu darbos.
kupača, arī kupica (ME II 317) zemes
kaudzīte,
uzbērums kā robežzīme.
kupšoties (ME II 319) tirgoties,
kaulēties.
kupurs (MEP I 677) varš.
kurata lauka irbe.
kurza arī kurze, dsk.
kurži
(ME
II 326; MEP I
680) 1) no koka mizas veidota ogu vācele, saukta arī par turzu; 2)
koka mizu sainis (vīžu pīšanai); 3) dziju
muskulis, sačervelējums; 4) rīkšu klūgu grozs.
kūza, kūze, ķūze (ME II 339; MEP I 685)
runga, boze, nūja, spieķis.
kužma (ME II 331) gūža.
kvitēt (ME II 355; MEP I
690) spīdēt, mirdzēt, vizuļot.
kvitināt (ME II 355) likt mirdzēt, spīdēt,
vizuļot.
Ķ
ķekatas, sk. budēļi.
ķelavainis, arī ķelvainis, ķeluvainis (ME II 362) sievas māsas vīrs.
ķembers kāds linu audums.
ķempe (ME II 364) bieza, putrai līdzīga
masa.
ķepāt (ME II 366 367) iet, līst, rāpot,
rāpties, lodāt (par bērnu).
ķērne, retāk ķērns (ME II 376) 1)
trauks sviesta kulšanai un (arī krējuma) glabāšanai; 2) ķērnes
piens,
arī ķērnpiens paniņas.
ķeša (ME II 371), barb. kabata.
ķezberis, ķezbere ķiršu koks (Prunus cerasus L.).
ķikurains, ķikurājs, ķikurots (ME II 379) pilns odu kāpuriem.
ķīķēt, ķīkāt (ĒIV II 168) izņemt zivīm iekšas
ķilvis (ME II 381) - vistas guza
ķipis (ME II 383) - smeļamais trauks ar
rokturi, ko veido
pagarināts trauka galdiņš (sk. galds).
ķirelis, ķirvelis (ME II 383)
cirvītis.
ķocis (ME II 393; MEP I
709) 1) pīts grozs; 2) koka mizas kārbiņa, arī māla vai skārda
trauciņš.
ķozars, ķozeris (ME II 394) kokā
kārts bišu strops.
ķute (ME II 392) - līdumā sakrautu žagaru, velēnu kaudze, ko dedzināja, lai iegūtu pelnus zemes mēslošanai
L
labietis (ME II 396) latviešu feodāļa
apzīmējums; sk. ļaudis; sin.: labi
ļaudis,
labie, diži ļaudis, dižie, lieli ļaudis, lielie.
Labrencis, Labrenča diena 10. augusts.
lādināt (ME II 436) - 1) rīdināt, kairināt,
ķircināt; 2) riet;
3) atkārtoti riet
laidars (ME II 402) 1) norobežota, iežogota
vieta kūts
priekšā, kur izlaiž lopus, arī aploks ganībās; 2) lopu kūts blakus
laidaram.
laidene, dem. laidienīte 2.
jūlijs, agrāk svinēta
diena.
laima, Laima (parasti), laime
(ME II 407409) 1)
tautasdziesmās tēlota personificēta laime (Laima) kā
bāreņu, sērdieņu, sieviešu aizstāve un cilvēka mūža licēja jeb
liktens lēmēja; pasakās runā arī par Laimas māti, Laimes māti; 2)
tautasdziesmās tēlota arī personificēta laime (Laima)
kā govju aizstāve, labvēle.
laišķa, laišķe (ME II 414; MEP I 715) liekšķere:
«laišķa ir koka lāpstiņa, ar kuru met labību, lai to
atšķirtu no
īsākiem salmiem, pelūm, netīrumiem».
laitīt, arī laitīties (ME II 414)
braucīt, berzēt,
masēt (parasti pirtī), laitījums masāža, laitītājs
masētājs, pārnestā nozīmē sliņķis;
laitīties slinkot.
lakstīt (ME II 416) lēkāt, šurp un turp
lēkāt.
lāma (ME II 1438) 1) zema, iedobta vieta
laukā, tīrumā,
pļavā, parasti pilna ar ūdeni; pelce jeb
peļķe; 2) purvaina vieta (pļavā), purvs; 3) pļava; 4) lāmiņa bedrīte
(vaigos).
lampāt (ME II 418419; MEP
I 718) - kustēties, skriet, smagnēji
iet; lēnam skriet; nevīžīgi iet, smagnēji,
neveikli iet; iet, ceļu nevērojot, citiem uz kājām minot.
lanskars (MEP I 720) skranda.
lasts, arī laste (MEP I 722; AO 428)
1) tilpuma, arī
lejama mēra vienība; Latvijā arī alu mērīja ar lastiem (1 alus lasts
16 mucas); 2) kuģa kravas svara mērs (l kuģa
lasts Livonijā 12 birkavu).
launags (ME II 429; MEP I
723) 1) ēdienreize pirms brokastīm;
2) pusdienas (kā ēdienreize); 3) ēdienreize
starp pusdienām un vakariņām; 4) pusdienas laiks (apm. no plkst. 12
līdz 15); 5) pusnakts laiks.
lēģeris (ME II 456), barb. - nometne, kara nometne.
leida (ME II 445446) 1) brīva, neatkarīga
dzīve, dzīvošana;
2) nodevas, mesli, noma, rente; 3) leidas
vīri brīvie zemnieki (ne dzimtļaudis), kas nomāja zemi.
leimanis (ME II -446) brīvzemnieks,
dzimtbūšanai nepakļauts
zemnieks.
lēlis, arī vakarlēpis putns (Caprimulgus).
lelot, arī lēlot, lellot, lēlēt (ME II
449) l) dziedāt ganu dziesmas; saukt lopus kopā; 2) kliegt, kaukt,
gaudot.
lenderēt (ME II 451) klaiņot.
leska (VIV I 463) - netīrīgs, nevīžīgs cilvēks
lēts (ME II 463; MEP I 739)
viegls.
lētums (ME II 462) vieglums.
lēžāties (VIV I 465) - vizināties
līcens, dem. līcaniņš (ME II 476; ME I 745) līks
divspalu nazis izdobtu kluču nogludināšanai.
līdums (ME II 477) nocirsta, t. i., nolīsta
meža vietā
ierīkots tīrums, plēsums; frazeoloģijā: līdumu
cirst, līdumu līst gāzt kokus mežā līdumam;
līdumu kraut
nocirstos, t. i., nodarinātos zarus sanest kaudzē; līdumu
dedzināt
sanestos zarus, kokus sadedzināt.
līdzības (ME II 481) derības.
liecinieks (PŠ 228; ME II
492) - lieks cilvēks, ne savējs, nelūgts viesis.
liedināt (ME II 493) 1) likt liet; 2)
liet.
lieldienas pavasara saulgriežu svētki; lieldienām raksturīgās
šūpošanās, olu vārīšanas un pēršanas
ieražas saistās ar vēlējumiem nodrošināt veselību un auglību dabā.
lieli radi (PŠ 228) bajāri jeb labieši.
lielmanis, siev. lielmanīša (ME II
500; MEP I 755),
sin.
dižmanis bieži nievīgā nozīmē: augstprātis, uzpūtīgais,
lielībnieks.
liepūksnājs, liepūksnis u. c. (ME II
504) liepu
biezoknis.
liesaišķis, lielsaišķis (ME II 504; MEP I 756) zeķu
saite; saite, ar ko zeķes vai bikses sasien ap
lieliem.
lieverēt, arī lievarēt, lievēt (ME II 508).
barb.
staigāt, ceļot, klaiņot.
līkaupas (MEP I 748) derības.
līksts, šūpļa šūpļa kārts.
linauts (ME II 471) linu lakatiņš, ko valkā
precētas
sievas.
lindraki (ME II 471)
sieviešu svārki, sk. rinduks.
linte, linta (ME II 472-473)
lente.
lipīt (ME II 474; MEP I
744) aizdedzināt, dedzināt.
lizīca, arī lizīka (ME II 476; MEP I 745), apv.
karote.
locīt, kumeļu (ME II 523)
šurp un turp grozīt, izjādīt,
dancināt.
loki (MEP I 767) sīpoli.
loks (ME II 525; MEP I 767)
lokans, mudīgs, veikls.
lone (MEP I 767), barb. alga.
lūcinieks, arī lūcenieks lūku plēsājs.
lūks (ME II 519) koku
(liepu, vītolu) miza; to plēsa dažādu priekšmetu pagatavošanai un apdarei.
lūku nodariņa sk. nodara.
lupstāji (PŠ 228) - dārzos
audzināts
dziedniecības augs
(Levisticum officinale).
luste (ME II 516), barb. prieks.
lustīgs (ME II 516), barb. priecīgs.
Ļ
ļaudava, arī ļauduva, dem.
ļaudaviņa,
ļaudeviņa, ļauduviņa, ļaudavīte, ļauduvīte
(ME II 530 531) līgava, jaunā sieva.
ļaudis, dem.
ļautiņi (ME
II 531; PŠ 228;
AO 429)) 1) cilvēki (senāk par ļaudīm sauca brīvos
cilvēkus pretstatā vergiem un kalpiem); 2) vārdkopās: labi
ļaudis, lieli ļaudis, diži ļaudis; augsti ļaudis augsta dzimuma,
t. i., bagātie,
turīgie zemnieki. Ne kungi, ne arī kalpi dziesmās par ļaudīm netiek
saukti. Bez tam dažās dziesmās runā arī par vidējiem
ļaudīm un zemiem vai maziem ļaudīm, kas saprotami kā latviešu zemnieku
sociālie grupējumi.
ļenga (ME II 536) lempis.
ļovenes (ME II 546; MEP I
775), apv. lievenes.
M
madara(s), maranas (ME II 547; MEP I 776; PŠ 228)
augs
(Galium L.) iemīļots dabiskās krāsošanas līdzeklis, kura saknes lieto
krāsošanai sarkanā krāsā.
madarāt, arī madarēt, madarot (ME II 547) 1)
lasīt, ievākt madaras; 2) ar madarām krāsot; 3) izšūt, izadīt,
izrakstīt (ar ornamentiem).
maķenīt, apv. mazliet, nedaudz,
īsu brīdi.
maldināt (ME II 557), arī maldīt 1)
likt
malt; 2) atkārtoti,
bieži malt.
mālis, arī malis (ME II 581; ME II 558) maļamā
labība, graudi.
malkiela (VIV I 501) - malkas grēda
mamzele, sk. jumprava.
Māra, arī Māre, Mārša,
Māršava, dem.
Mārīte (ME II 585) 1) sinonīms
Laimai; 2) iedomāta govju aizstāve un
sargātāja. Māras diena, pavasara Māra, kāpostu Māra 25. marts; lielā Māra, rudens Māra 15.
augusts, arī 1. oktobris.
Māras kārkls kāda kārklu suga (Salix caprea).
mārciņa 1) dem. no
mārkas vārda; 2) svara vienība.
marga (ME II 563)
meita.
mārka 1) sena sudraba svara vienība (ap
200 g); 2) sk.
dālderis.
mārša (ME II 585) brāļa sieva.
Mārtiņš, Mārtiņi (ME II 585)
Mārtiņu
diena - 10.
novembris, Mārtiņu vakars 9. novembra vakars, kad maskās
pārģērbušies
ļaudis staigāja, viesodamies pa kaimiņiem;
Mārtiņu bērni, Mārtiņu veči - maskās pārģērbušies Mārtiņu vakara
viesi.
Māršava sk. Māra.
masala (PŠ 229) maza
mušiņa.
māte (ME II 587589; MEP I
794) 1) īsta māte; sveša māte kā
sin. pamātei; 2) nama māte, sin. saimniece;
3) dabas parādību personificējums, iedomāta dabas dievība: Jūras
māte; Meža māte; Ceļa māte; Sāta, Gausa māte turības, pārticības
personificējumi; Veļu māte - nāves personificējums.
mātes meita (PŠ II 593)
bajāru un saimnieku meita, ne kalpone.
matpina, matpine u. c., dem.
matpiniņš (ME II
566) matu lente.
meiris (ME II 592) rijas
darbu uzraugs.
meldi, meldri (PŠ
229; ME II 594595) (Scirpus
lacustus) ūdens augs, lietots krēslu un galdu pīšanai.
mēlene tumšzila, mēļa vilnaine.
mēles (PŠ 230; ME II 614) augs (Isatis tinctoria), ko lietoja
zilas krāsas iegūšanai. Mēles audzēja dārzā, un viņu novākšanu sauc par knāpšanu.
mēļotājs mēļu (sk.)
lasītājs.
mēļš (ME II 615) tumši zils, violets, zili
melns.
merģele marga.
mest (audeklu) (ME II 605)
likt aušanai stellēs dziju, diegus.
Metenis, sin.
vastlāvis, miesmetis - svinama diena februārī, ar kuru
saistās daudz tradiciju nākošā gada auglības veicināšanai.
metiens sk. klājiens.
mežkungs, meža kungs muižnieka dienderis, vācu
tautības, pārzina muižas mežu saimniecību; viņam pakļauti mežsargi, kas
bija latviešu tautības.
mice (PŠ
230) sievas galvas tērps, saukts
arī (galvas) auts.
mičot (ME II 623) kāzu ieraža uzmaukt
jaunajai sievai galvā mici (autu); mičotāja sieviete, kas
uzmauc jaunajai sievai mici kā sievas galvas rotu.
miesmetis sk. Metenis.
mielastība (ME II 652) mielasts, dzīres.
miestiņš, retāk miests (ME II 655)
medalus, saldalus.
Miķeļi, Mikeļa diena 29. septembris.
milna, retāk milns (ME II 627) 1)
resna runga; 2) maļamais koks rokturis pie rokas dzirnavu akmens,
iestiprināts tā sauktajā kucē.
misa (ME II 635; MEP I 818)
no iesala, apīņiem un karsta ūdens iegūtais šķidrums, ko raudzē par
alu.
mīstīklas (ME II 647) ierīce linu
mīstīšanai jeb kulstīšanai šķiedras attīrīšanai no spaļiem.
mitot, mītot (ME II 639) mainīt.
modere (ME II 682) cilvēks, kas saimniecībā (muižā) pārraudzīja govju slaukšanu, piena pārstrādāšanu
moža, apv. varbūt.
muišļi (ME II 661) gruži.
muldināt (ME II 664; MEP I
831) nopūlēt, nedot mieru.
muižas kungs, muižkungs sk.
kungs.
mutīties, mutēties (ME II 675; MEP I 837) skūpstīties.
mūža krekls krekls, kas uzvilkts pēc nomiršanas. Tāda pati
nozīme vārdkopai mūža svārki.
N
nāburgs, barb., arī
nāburdzietis, barb. (ME II 697) kaimiņš.
namnieks (ME II 692) pilntiesīgs pilsētas
iedzīvotājs.
nams (ME II 692 693) l) no taisnām kārtīm
(arī no kuģniecībai nederīgas pārzāģētas laivas abām
pusēm) sastatīta konusveidīga vasaras virtuve; 2) dzīvojamās mājas
vidējā daļa, virtuve; 3) dažos apvidos mājas vidējā telpa ar sienu
sadalīta virtuvē un priekšnamā; 4) priekšbūve
bez griestiem pirts priekšā, ar lielu katlu ūdens vārīšanai; 5) būda
reņģu žāvēšanai; 6) no pārzāģētas kuģniecībai
nederīgas laivas abām pusēm sastatīta tīklu
būda; 7) neliela ēka; 8) māja pilsētā.
nātns (PŠ 230; MEP II 8) linu vai pakulu (audums);
etimoloģiski vārds cēlies no nātres nosaukuma. Senos
laikos no nātru šķiedras gatavotas drēbes.
nātene sk. snātene.
navaid, nevaid, arch. nav;
sk. iraid.
neba, arch. arī neb, sin.
nele, arch. (ME II 708)
ne jau, nevis.
neticis, sk. netikls.
netiklis (ME II 730) darbā
slinks (neticis) puisis vai slinka (netikusi) meita;
nolaidīgs, nevīžīgs, paviršs cilvēks.
netikls, arī neticis slinks,
laisks, neveikls darbā;
nolaidīgs, nevīžīgs.
nēzdogs, arī nēzdaugs, nēzdogs, nezdaugs
(ME II 743) 1) mutautiņš, mutauts;
kabatlakats; 2) galvasauts.
niedols, arī niedola, niedolis, niedaļa
{ME II 749) niedre, niedrājs.
niekāt, arī niekot (ES 230; ME II 750)
1) sijāt kaut ko sietā, sijājamo uz augšu mētājot; 2) aprunāt.
nītis palīgiekārta stellēs auduma raksta veidošanai.
nobara, nobars (ME II 759) 1)
sēnalas; 2) mazvērtīga
pavasarī cirpta vilna; «vilna, kas aug aitām uz vēdera un paslēpenēs;
no nobaras vilnas vērpj palaikam dziju zeķēm».
nodara, dem.
nodarīte (ME II 772; MEP II 38) 1) atkritumi, atgriezumi; lūku atkritumi,
vīzes darinot, arī šie lūki paši: «kad pin vīzes no kārklu mizām,
mizas nolīdzina, lai ir taisnām maliņām; to, ko nogriež, sauc par
nodarām. Tā sauc arī atgriezumus, grozus pinot no skaliem.»; 2) zelta
nodariņa mīlināmais vārds.
nodravēt (ME II 776) izbārt, izrāt
nokulstas, nokulstnes (ME II 803)
spaļi, attīrumi, kas rodas, linus kulstot; pakulas.
nolomzāt apēst, aprīt
nomalis, nomelis (ME
II 818; MEP II 67) no baļķa
malas nozāģēts dēlis.
norieši - augs (Sempervivum soboliferum Sims.).
noskolot noburt, padarīt neredzamu
novadnieks (ES 230; ME II 881) parasti
brīvzemnieks (Kurzemē); kāda novada īpašnieks; iedzīvotājs.
novads (ES 230; ME II 381) 1) lielāks zemes
gabals kā
saimniecība; novadu vadīt saimniecību vadīt;
2) vieta, uz kurieni meita tiek izprecēta (novadīta,
novesta); 3) novada robeža.
nozaris, nozare, arī nozars (ME
II 889) piezare, sānu zars; attāls radinieks.
nūjenieks, nūjnieks (ME II 754; MEP II 29; PŠ 229) - 1) ubags;
2) nelūgts viesis svētkos un godos. «Maskās ģērbušies ļaudis,
kas zināmās dienās staigāja, viesodamies no
vienas mājas uz otru, dziesmās tiek saukti par budēļiem, ķekatām,
čigāniem, nūjiniekiem, kūjiniekiem un preiļiem»
nule, arch. tikko.
O
olekts (ME IV 417; MEP II
743) garuma mēra vienība.
olnīca (ME IV 419; MEP II
743) lopu ceļš, ganu ceļš, pa kuru no mājām dzen lopus uz ganībām un
atpakaļ
uz mājām; no tīrumiem vai sargājamām pļavām olnīca nožogota (parasti)
ar kāršu sētu.
oluts, izl. avots.
orts, orta (ES 230;
ME IV 420) sk. arī dālderis
«... ceturtā daļa no dāldera un ticis dalīts 4 pimberos, 5
zeseros, 10 mārkās, 20 vērdiņos jeb 30 kapeikās».
otainis, otenis u. c. (ME IV 423)
bērzs, kas aug sausā zemē, ar krauji augšupejošiem zariem,
no kā darina slotas.
P
pāde, arī pādis (ME
III 146) I) kristījams bērns, t. i., bērns, ko veda uz baznīcu
vārda došanai resp. kristīšanai; 2) kristību liecinieks,
kūma krusttēvs un krustmāte.
padega, arī padegs sk.
izdega.
padzenāt, padzenīt (ME III 21)
mazliet apšķibīt, nokapāt zarus.
padzīkstēt (ME III 22; MEP
II 130) pazīt.
pagasts (ES 230; ME III 28; AO 430) 1)
feodālā rente; 2) feodālās rentes maksātājs iecirknis; 3) feodālās
rentes nomaksas
termiņš; 4) dzīres šīs rentes maksāšanas
laikā; 5) kāzu un kristību viesu ziedojumi.
paisīt (ME III 3435) lauzīt linu stiebrus
šķiedras attīrīšanai; paisītājs minētā darba darītājs.
pakāja, pakājas, pakāji (ME III
4243) - mazvērtīga, īsa vilna pie aitas kājām.
pakāpele (ME III 43; MEP II
142) ietaise kāpšanai; kāpnes; kāpņu pakāpiens.
pakast (ME III 4142) 1) parakt; 2) mazliet
pakasīt (galvu) vai pagrābt (sienu).
paķele, paķelis (ME III 53) - 1) zeķu
saite (saite zem ceļgala); 2) josta.
palāve, paļāva (ME III 57; MEP II 149) 1) telpa zem lāvas; 2) telpa zem
guļamvietas.
palds (ME III 58) slidens.
palejas (PŠ 231) kāds
augs (Mentha pulegium), kas zaļo lapu dēļ iecienīts istabu
izpušķošanai.
palinis (ME III 60), parasti dem.
paliniņi
īsi, nepaauguši lini.
palīte (MEP II 151), dem. no paļa -
vainojums, nopēlums.
pamatnīca (ME III 67; MEP
II 154) pamata baļķi.
pamest (ME III 69) - pazaudēt
pampalis (ME III 72; MEP II
157) kartupelis.
panāksnieki, arī panāksti u. c (ME III
75) kāzinieki no līgavas puses, līgavas kāzu viesi.
pancele (ME IU 76; MEP II
160) peļķe.
panikt (ME III 77; MEP II
160) - 1) apnikt, kļūt garlaicīgam; 2) panīkt.
pāpiņa (MEP II 195) - gaļa (bērnu runā).
pāradiņi (ME III 148), sk. arī aizadi
kāds adījuma raksts (ornaments).
paravas, paraves (MEP II 166; ME III 88) īsie linu stiebri linājā
(linu laukā).
pārkaras, pārkari (ME III 159; MEP II 202) savstarpēji
sastiprināti siena vai labības kaudzēm un jumtiem
pārkārti žagari, lai aizsargātos no vēja.
pārnovads (ME III 169) kaimiņu vai vēl
attālāks novads.
pasakarns (ME III 94) vieta zem saknēm.
pasakne, pasaknis (ME III 94; MEP II 169) vieta zem saknēm.
paseijā (ME III 96; MEP II
171) aiz muguras (?).
paseknis, paseklis, paseksnis, arī pasikne
(ME III 96) 1) noslīpums,
dobums, vieta, kurā šo un to iemet; 2) pamatu veids;
brīvā telpa starp pamata baļķiem, kas atrodas uz akmeņiem vai klučiem,
un grīdu; par pamatu kalpojošie pamata baļķi.
pasieniņš, arī pasienītis (ME III 99)
sainītis.
pasijiens, pasijēns u. c, (ME III 98)
tik daudz, cik sietā iegrābj, ko sijāt; izsijātais; mazs mērs.
pastaiņi (ME II 106; MEP II
176), sin. pierietenis.
pastaris jaunākais, pēdējais dzimušais bērns ģimenē.
patapa (ME III 118) - vaļa, brīvs brīdis (laiks).
patmalas (ME III 123) dzirnavas (vēja vai
ūdens), kas nav darbināmas ar roku spēku.
pauts (ME III 130) - ola
pavada, arī pavads (PŠ 231; ME III
130) zirgu vedamais valgs, vīts no kaņepājiem, liniem un lūkiem.
Par pavadu sauc arī ķēdi.
pavāle (MEP II 188) jumta čukurs no
salmiem: «salmu jumtu jumjot, augšējās salmu kārtas pārliec vienu
otrai pāru pārliektā daļa («pārvāls») izskatās kā vāls».
pavilnis (ME III 138) mīksta, sulīga
zāle.
pavuļi (ME III 141) - ēkas pamati no akmeņiem
pedelis (ME III 191 192; MEP II 218) pēdējais dzimušais
bērns.
pedere, barb. atspere.
peizaki (EH II 218) - gari mati, tipiski ebreju matu nēsāšanai
pelavas, pelus (ME III 194; ME III 198) atbiras kuļot.
pelavmaize (MEP II 220) sēnalaina, sliktu
miltu (pelavu!) maize.
pelūde (ME III 194; ME III
198), sin. pelavnieks, gubenis pelavu šķūnis.
penterēt (ME III 200) 1) nevīžīgi pīt
(vīzes); 2) ātri, vienmuļi, neskaidri runāt, skaitīt pātarus.
pērdināt (ME III 208) - 1) nopērt, nomazgāt
(pirtī): 2) pērt.
petaks, retāk pietaks (MEP II 225; PŠ 231) «... veco piecu kapara kapeiku gabals, vēlāk
par vērdiņu
rēķināts».
Pēteri, Pētera diena 29. jūnijs.
pīcka (ME III 230; MEP II
240) pātaga, arī lokana rīkste.
piedarbs kuļamvieta rijā.
piegrīst (ME 111 252) (blīvi citu pie cita
noliekot) pilnīgi noklāt.
pieguļa (ME III 253) zirgu ganīšana
naktī.
pieguļnieks (ME III 253) zirgu ganītājs
naktī (pieguļā).
piekacēt (ME III 255; MEP
II 253) aizsniegt.
pierendelis, pierendele, barb. 1/4 mārciņas, sk. mārciņa.
pierietenis, pierietnis u. c.
(ME III 285; MEP II 268) - sieviešu krekla apakšējā,
rupjākā daļa: «agrāki laucinieku sievietes mēdza saviem krekliem, no jostas vietas
sākot, lejas galu piešūt no rupjāka audekla, kuru sauca par
pierietni».
piesta (ME III 296) -- 1) trauks, kurā stampā
(grūž) graudus; 2) piestala, stampa.
pietis, cirvja (ME III 303; MEP II 277) cirvja mugurpuse.
pilka (ME III 215) lāsteka
pimberis (ES 231), sk. arī orts «...
piecu vērdiņu nauda, kas vēlāk rēķināts par 15 grašiem jeb 7 1/2
kapeikām. Rēķini ar pimberiem, vērdiņiem un ortiem izzūd no tautas
valodas 19. gadsimteņa beigu pusē.»
pirināt (ME III 222-223; MEP II 236) perināt.
pirtīžas (ME III 228; MEP
II 239) - 1) pēršanās pirtī pirms dzemdībām; 2) radību dzīres, dzīres
pēc bērna dzimšanas; raugos iešana; 3) t. s. saru pēršana bērniem pirtī
(savienota ar mielošanos).
pītas, pīte II (ME III 325) zirņu, kaņepju pikas ar sīpoliem un sāli, ko ēd Ziemassvētkos
plāns (ES 231) sk. klons, kuls.
plēsināt (EH II 293) - uzrīdīt, likt kost, plēst
plinte (MEP II 296) šautene.
plūderēt (ME III 360) pērt (?).
pļautanā, plautonī (ME III 367)
gatavs, nobriedis pļaušanai, ražas novākšanai.
pļepenīca (ME III 369; MEP
II 307) - ne visai bieza putra.
pods smaguma mērs 8 kg.
poļa (ME III 456) pogaļa.
pors, izl. purvs.
prieca, arī priece (ME III 391; MEP II 316) prieks.
prievīte, arī prieve, prievīts u. c. (ME III 399)
apsienamais. «Prievītes un jostas auda īpaši tam nolūkam ierīkotās
staklītēs. Prievītes lietoja, zeķes apsienot.» Prievītes izlietoja
dažādiem ziediem (ziedojumiem) un izgreznojumiem.
prīģelēt (MEP II 316), barb. sist, grūstīt,
stumdīt.
proigrot [3 zilbes!], apv.
paspēlēt.
pucene (ME III 401; MEP II
320) sērmūkslis, pīlādzis (Sorbus aucuparia L.).
pudmenta, pudmente (ĒIV III 139) celtnes pamats, fundaments
pugažiņa gaspažiņa, kundzīte
pūravieta, pūrvieta (MEP II 343)
zemes laukuma mērs (0, 371 ha).
pūri (ME III 449; MEP II
343), arch. kvieši.
pūrmanis, barb. - važonis.
pūrs (ES 232; MEP II 343) 1) «Līgavas pūrs
senos laikos bijis «šūts» no «liepas krijas», laikam
apaļš un aiztaisāms ar vāku. «Darināt» jeb «pielocīt» savu pūru bija
pašas meitas pienākums.»; 2) labības mēra vienība
kaste (ar vāku vai bez tā) senāk no liepu krijas, vēlāk no
koka.
pūrulis (ME III 449) izpūrušais,
pinkainis.
pušelnieks (ME III 437; MEP
II 336) 1) pusinieks, kam kopīgi
ar kādu citu pieder vai kas kopīgi ar kādu
citu apsaimnieko saimniecību; 2) pusgraudnieks.
puškainis (ME III 437; MEP
II 336) 1) puķu vainags; 2) personvārda Pēteris epitets
tautasdziesmās; 3) mūzikas instruments, sin. eglīte
(«appušķota maza eglīte, kuru kāzās panāksnu sievas dancināja un sita uz galda, līdza dziedādamas»); 4)
pušķaini - pirkstaini (goda) cimdi, kam aproces galā krāsaini pušķi.
pūšļot, arī pūšļāt (ME III 451452)
1)vairākkārt pūst, pūtināt, atpūtināt; 2) pēc seniem ticējumiem ar
burvībām ļaunu vai labu vēlēt, arī izlikties ārstējam.
putrābols (a href="#ME">ME III 443) - kirbispunite (ME III 413) budina.
puza (ME III 443) paunā sasieta manta.
R
rācenis (PŠ 232; PŠ 224)
«Rāceņi ir laikam visvecākais
latviešu sakņaugs; audzinātas laikam vairākas
sugas. No rāceņiem laikam šķirti kādi dupuri.» «Dupuri ir kāda rāceņu
suga, kuras vietā ir ieviesies tupenis jeb kartupelis. Lai arī tagad
tas izklausās kā rāceņu jeb kartupeļu
epitets, bet no iesākuma tas nav bijis nekāds epitets.»
radzināt (ME III 463) skubināt,
pamudināt.
radziņš (ME III 465466) (biez) piena vai
sviesta trauks.
raibe, sk. villaine.
rājums (ME III 496; MEP II
361) krūmu izcirtums plavā; izcirsts lauks, izcirtums, klaja vieta
mežā.
rakstā sist ritmiski sist kuļot.
rakstīt (ME III 473474) 1) izšūt, izadīt,
izgriezt kokā (rakstus ornamentus); izrakstīja arī
mežā bišu kokus dores; 2) atstāt pēdas zemē.
raksts (ME III 474; MEP II
352) 1) ornaments; 2) takts, ritms; 3) rakstu zīmes grāmatā,
burti.
rasi (ME III 478), arch. varbūt.
rasmīgs (ME II 479) kas izdodas, sokas,
veicas.
ratiņš (ES 232) «Ratiņš latviešiem bijis pazīstams jau 15.
gadsimtenī, kad ratiņam vēl nebija paminas, kādēļ viena meita vērpusi
un otra griezusi ratu. Bet jau 16. gadsimteņa sākumā tiek izdomāts
paminu ratiņš, kas drīz vien pārnāk uz
Baltiju. Priekš ratiņa vērpa tikai ar seno vārpstu.»
ratu runga (ME III 561) ratu daļa; uz ass
galiem atbalstītais ratu redeļu balsts.
raudis, arī rauds (ME III 483)
sirmis, sarkans zirgs.
rauduve, raudava (PŠ
232) dziesmās parasti nozīmē meža pīli.
raudzības (ME III 485; MEP
II 356) nedēļnieces apciemošana.
ražens, arī ražans (ME III 492493)
1) auglīgs, rasmīgs, darbā izveicīgs; 2) stalts, skaists, grezns; 3)
izcils.
reizot (ME III 508; MEP II
364), barb. ceļot, braukt.
remesis, arī remess (ME III 509510),
arch.
amatnieks, namdaris.
rente (ME III 511) rinda, līnija.
repis, repe, reps (ME III 512;
MEP II 366) no
ādas, drānas vai cūkas pūšļa pagatavots tabakas
maks.
retējs, arī retējums, retēlis (PŠ232) kāds
augs (Potentilla tarmentilla), lietots krāsošanai brūnā krāsā.
rīdzains (ME III 536) ar izšuvumiem vai
izvilkumiem.
rīdzi dzīt šūt cauro vīli.
riedināt (ME III 544) rīdīt, likt riet
riest vēsti (ME III 547) dot ziņu.
riet (ME III 548549; MEP
II 379) kost, dzelt.
rieža, arī riezis u. c. (ME III 551)
nomērīts lauka vai pļavas gabals muižās, kas klaušu ļaudīm jāapstrādā;
arī robeža
laukā.
rija (PŠ 232; ME III 523) labības žāvētava, kalte un vieta,
kur kuļ labību; «Lai arī Vidzemē rija senāk
bijusi par dzīvojamo ēku, tomēr dzīvošana rijā dziesmās reti
pieminēta.»
rijkuris, arī rijkulis (ME III
523524) rijas kurinātājs, muižas rijas darbu uzraugs.
rīka, arī rīku meita (ME III 537) meita, kas tīra
virtuves traukus.
riksnis, apv. riksis, rikšņi,
arī rikšiņas (ME III 524525) skrējiens.
rīmeirs rijnieks
rinduks (ME III 528), arī
lindraki sieviešu svārki.
ringis riņķis.
riņķots, rinķēts (ME III 529)
izšūts, izrakstīts.
ripu kaušana, arī sišana (PŠ 232)
dziesmās bieži minēta vecu laiku rotaļa.
rogas, roga (ME III 577) no stiebra atdalītas vārpas
rotāt, rotēt (ME III 584) - 1)
līgoties, kustēties, griezties; 2) dziedāt.
roze (PŠ 232) «Par rozēm
dziesmās sauc vispārīgi dārza puķes, kādēļ arī puķu dārzu dēvē par
rožu dārzu, īstās puķes, kā liekas, ir koka rozes jeb vilka
dzīcakļi, kaula rozes
(Stockrose) un kāršu rozes (Malvaceae). Arī dažas meža
puķes nes rožu vārdu, piemēram, ezerrozes, tīruma rozes jeb tīteņi (Convolvulces),
cūku rozes jeb rasenes (Alchemilla vulgaris) un citas.»
rozene (ME III 586; MEP II
393), sin. rudmiese - sēne (Agaricus
deliciosus L.).
rubesnīca, rubesnīce, rubisnīca u. c. (ME III
552) - rubenis (Tetrao tetrix L.).
rudenāji (ME III 553; MEP
II 381), sal. apkūlas,
apkūlības svinības pēc lauku darbu pabeigšanas.
ruduks (ME III 554), apv. rutks.
ruks, ruka (ME III 556), apv.
rutks.
rūmēt, arī rūmīt (ME III 570)
atbrīvot (ceļu), attīrīt, novākt, savest kārtībā.
rumulēt, arī rumelēt (ME III 539)
paražas, pavasarī pirmo lauku darbu iesācēju, pārnākot no darba,
aplaistīt ar ūdeni; parasti rumulē ganus.
rumulēšanās, rumulēties (VIV I 260) - laistīšanās ar ūdeni, uzsākot (attiecīgajā gadā) pirmo reizi kādu darbu (parasti , dzenot lopus ganos)
runkainīši (ME III 562) - krokām bagāts
apģērba gabals.
ruša pelnu bedre, pavards.
rūta (PŠ 233) - (Ruta graveolens) «... ilggadīgs augs ar
zaļgani dzeltāniem ziediem un smaržīgām, gaļainām, smalki šķeltām
lapām».
S
sābris, sābrs (ME III 800; MEP I 469), apv. kaimiņš,
pušelnieks, labs paziņa, draugs, radinieks.
sads, apv. dārzs.
saduzusi saule (ME III 618) miglā ietīta
saule.
sagša sk. villaine.
saksis (ME III 657; MEP II
420) salms bez vārpas.
salināt (ME III 672) plaucējot padarīt
maizi saldu.
salube, arī salupe (PŠ 233) agrāku
laiku pusmētelis
jeb vilnāne, kas bijusi pārmetama pār pleciem.
sants (ME III 694; MEP II
434), apv. - samts.
sarks (ME III 721), arī serks (ME III 829)
sārts, sarkans.
sarzis, arī serzis (ME III 725)
īpaša veida linu vai pakulu audums; «trinīša pakulu audekls baltiem
šķēriem, ziliem
audiem».
satapt (ME III 760) sastapt.
satropēt (ME III 764) - satrūdēt
saucējs (ME III 772; MEP II
460) labs dziedātājs, priekšdziedātājs.
sautas (PŠ 233), sin. šautras, stobri, zirdzināji augs, kas
ticis līdzīgi gāršām vārīts un ēsts
sebu, arch. vēlu.
sedzene (ME III 811) plecu lakats.
sejiņas sanest (ME III 813)
atkalredzēties.
sēks (MEP II 481) mājlopu ēdināšanai
sapļauts āboliņš, zaļbarības mistrs, zāle u. tml.
sers (ME III 820) kaltēšanai, žāvēšanai
rijā savestā labība; seru ved, vēlāk kuļ.
sērsnu laiks pavasaris.
sērt likt labību rijā kaltēšanai.
sesele (ME III 820) seskādas cepure.
sieks (ME III 857; MEP II
494) 1) labības mērs; 2) sieciņi nodevas, ko zemnieki devuši
mācītājam.
sierēt (ME III 8590; vācu spazieren) - staigāt, pastaigāties
sietava (ME III 860; MEP II
495) kājas auti; vilnas,
pusvilnas vai linu drāna, ko tin ap kājām zeķu vietā.
silkss, arī silksis, silksnis u. c. (ME III 839)
1) zirga saku (paugu) iekšējais popējums (polstējums); 2) saku
koks.
sinces (ME III 842), apv. priekšnams.
sistava (PŠ 234; ME III
850), sin. mustava
«Sistava jeb mustava bijis tas ierocis, ar ko audi piesisti
senajās staklēs (stellēs A. O. ). Vēlāk tā saukta arī kamlāde.»
skabrs (ME III 863) skarbs, ass.
skārtele, arī skārtelis (ME III 881)
dāvana, ko līgava pasniedz radiem (domājams, dvielis).
skaustava - (ME III 876, 877) - zirga skausts
sklidināt (ME III 883; MEP
II 505) slidināt.
skoste, skose (ME III 910-911; MEP II 518) svaigs, jauns dzinums, auga pirmā
atvase.
skotele (ME III 911) - 1) priekšauts; 2)
ņieburs; 3) kabata.
skriemenis, arī skriemelis u. c. (ME
III 896) 1) ripa, rats; 2) ratiņa ripa blakus spolei, uz kuras uzmesta
otra aukla.
skrīne (ME III 895; MEP II
511) 1) kaste: 2) miltu kaste; 3) drēbju šķirsts, lāde.
skritulis (ME III 894; MEP
II 510) rats, ratu ritenis.
skrīveris, skrīvelis (ME III 896),
barb. rakstvedis.
skrote, barb. vīle jostas vietā
biksēm un sieviešu
svārkiem.
skujenieks eglītes nesējs kāzās.
skulbināt (ME III 903) zvanīt.
skusts (ME III 907) lakats, mutauts.
skutājs (ME III 907) mazu priežu biezoknis,
mazs un jauns mežs
skutējumi (ME III 908), arī šķutējumi -
žagaru krāvums līdumu dedzināšanai.
skutuls, arī skutulis (ME III 908; MEP II 517) pods, šķīvis, parasti kāds koka
trauks.
sleja, arī slejs (ME III 925; MEP II 523) 1) ādas sloksne; 2) zirga iejūga
daļas.
slēžu, arī slēšu u. c. (ME III 930;
PŠ 234) smalks audums no liniem un vilnas; «Slēžu
mice,
Silezijas audekla mice. Arī paši latvieši auda tādu audeklu.»
smaļš (ME III 953) stiprs, labs, krietns.
smērts, apv. nāve.
smīdrs (ME III 967; MEP II
539), apv. smuidrs.
smītēt (ME III 967) klaiņot.
snapāt (ME III 972) - steigšus un ar kāri ēst
(bērnu valodā).
snātene, arī
snāte,
nātene, nātne (PŠ 234; ME III 975) «...
liels nātns sieviešu lakats, līdzīgs vilnainei. Snāte saukta arī par
viepi. »
sniķerēts kokā griezts.
spaile (ME III 981; MEP II
544) 1) platums, kādu ķer pļaujot izkapts; 2) tīkli, kas, jūrā metot,
sasieti kopā viens otram galā; zvejnieka darba rīku komplekts.
spangains (ME III 985) 1) ciņains, ar
izcilumiem; 2) plankumains.
spangas (ME III 984985) 1) cilnis,
izcilums; 2) tulzna; 3) sprādze.
spelte sprauga virs kurtuves mutes, pa kuru no krāsns izplūst
dūmi.
spīķeris (ME III 1003), barb. noliktava.
spindelīgs (ME III 997) - stūrgalvīgs, spītīgs
spīzmane (ME III 1005; MEP
II 554), barb. saimniecības vadītāja,
ekonome.
sposts (ME III 1027) sprosts.
sprands (ME III 1010), barb. francūzis
sprēdējs, arī sprēdājs (ME III 1018)
vērpējs.
sprēst, arī prēst (ME III 1018)
vērpt.
sprīdis (ME III 1021; MEP
II 560) izplestas plaukstas platums, atstatums no īkšķa līdz vidējam
pirkstam.
stādags (ME III 1049) - 1) zedenis: 2) sēta;
latu, zedeņu sēta.
stalgs (ME III 1042) izlepis, kārs.
staltavietis (ME III 1042) lepnais,
staltais, izskatīgais (?).
stārasts (ME III 1051), sal. vagars, sal. stražs
uzraugs (muižas darbos).
stāvmucis (ME III 1054), apv. nelūgts
viesis.
stedele, stadula (ME III 1037, 1057) zirgu novietne pie kroga
stēķēts no netēstiem baļķiem cirsts.
stellēt (ME III 1060), barb. sūtīt.
stērbele (ME III 1063; MEP
II 577) - svārku stūris, kāds stūris apģērba lejas daļā, apģērba
gabala apakšējā
mala, lindraku apakšējā mala, krekla piešuve, no svārku stūra noplīsis
atloks.
stīga (PŠ 235) metāla
stieple; stīgām šūta
vilnaine ar bronzas stieplēm izgreznota vilnaine.
stilli (ME III 1069), barb. mierīgi (par
zirgiem).
stilt (ME III 1069, MEP II
579)1) apmierināties, pārstāt, būt mierīgam, izturēt (gaidās); 2)
palikt.
strēķis (ME III 10871088), barb. - 1) rinda,
kārta; 2) kartība; 3) gabals, telpas daļa; 4) laika daļa, brīdis.
strigt (ME III 1089) grimt zemē.
strīķa pūrs labības pūrs bez kaudzes, nolīdzināts pūrs.
strīķēt (ME III 1091) 1) asināt izkapti; 2)
vilkt.
sudmalas (ME III 1114) tvaika dzirnavas,
ūdens dzirnavas.
suseklis (ME III 1125) 1) suka vispār, suka no stingriem sariem matu sukāšanai; 2)
suka linu un kaņepāju tīrīšanai.
svarnieks (ME III 1143) svērājs.
svātot (ME III 1145) bildināt.
svāts 1) kūms; 2) precinieks. Svāti - abu
jaunlaulāto tēvi.
sveilēties (ME III 1147) 1) tikt stipri
sakarsētam, degt gaišās liesmās; 2) karst (saules vai krāsns)
svelmē un nokaist sarkanam.
sveši ļaudis sk. tautas.
svīķurbis (ME III 1157) īpašs urbis kokam, arī sulu urbšanai
Š
šaust (ME IV 8)
pērt, sist.
šautra (ME IV 11) koka
gabals (mešanai), bulta.
šautuve (ME IV II; MEP II
624) atspole.
šķārdīt (ME IV 23) šķaidīt.
šķērumi (ME IV 38 ) - steļļu sastāvdaļa, kur savelk dzijas
šķetra - (ME IV 31) blīgzna (salix petandra)
šķetere (ME IV 29) ķildniece, trokšņa cēlāja.
šķeterēt (ME IV 30) no vairākiem pavedieniem darināt dziju.
šķieti palīgiekarta stellēs, ar kuru noteic auduma blīvumu un
platumu.
šķiliņš (PŠ 235; ME IV 39; AO 432) «šķiliņš
jeb šķiliņģis (latīņu: solīdus) ir vecs sidraba svars... »;
zināma svara mārkas daļa. Vēlāk «šķiliņš nozīmē
tikai gluži
mazvērtīgu kapara naudiņu un jau 18. gs. izzūd no latviešu valodas.
Tautasdziesmās šķiliņu daudzina blakus dālderim, un
tas apzīmē laikam kādu sidraba monētu.»
šķilteris (ME IV 40, 41) uzraugs.
šķīnis (ME IV 48), apv. tīne.
šķiņķāt, šķiņķot (ME IV 42; MEP 11 636), barb.
dāvināt.
šķirības (ME IV 44) 1) šķiršanās; 2) bērna
atradināšana no mātes krūts, svinības šai sakarā.
šķīstums (ME IV 4950) šķidrums.
šķurstīties (MC III 55) šķirstīties, dalīties.
šļūkt (ME IV 79) vērpt; ātri, nolaidīgi
vērpt; šļūcēja vērpēja.
šņakāt (ME IV 90; MEP II
651) ātri ēst; uzcītīgi un čāpstinot ēst; ēst, izmeklējot atsevišķus
gabalus; čāpstinot un alkaini rīt (par cūkām).
šņore šaurā, garā joslā apstrādājama zeme
(sakarā ar zemes sadalījumu sādžās).
šotele (ME IV 112) priekšauts
štokmice (ME IV 103), barb. kāds galvas
segas veids.
štulpēts (ME IV 104), barb. ar atlokiem,
augstiem stilbiem.
šūba (ME IV 108) - kažoks; vasaras uzsvārcis;
darba virsvalks no liniem.
švakrs (ME IV 113114; MEP
II 660) - vājš, vārgs.
T
tabakas rags vai radziņš (ME III 466)
govs rags šņaucamās tabakas doze.
talka (ME IV 127128) 1) brīvprātīgs
kopdarbs; 2) talcinieki.
tautas, tautu dēls, tautu meita
(AO 432) pie radu
saimes nepiederīgie; tautas precinieki no
citiem novadiem (svešiem ļaudīm); tautu dēls, sin.
tautietis
pie radu saimes nepiederīgs, jauns vīrietis,
puisis; precinieks; tautu meita, sin. tautiete
pie radu saimes nepiederīga meita.
tautās iet (AO 432) iet pie vīra, t. i.,
precēties; tautās vest sievu ņemt, t. i., precēties.
tecināt, dziju (ME IV 153154) ļaut
pavedienam caur pirkstiem tecēt; vērpt.
tekums (ME IV 159) tecējums.
Tenis, Tenīss, Tenītis, Tunnis (ME IV
164) cūku Tenis iedomāts cūku auglības, cūkkopības
veicinātājs;
Tenīsa diena jeb Tenīšu diena 17. janvāris (pēc vecā stila).
tēva dēls (PŠ 235) tēva
zemes mantinieks, saimnieka jeb bajāra dēls, ne
kalps.
tēva zeme, arī tēvu zeme (AO 432)
tautasdziesmās gandrīz vienmēr tā nozīmē no tēva mantojamo vai mantoto
sētu. Reti
(pāris vecākās LD 31903 un 32149, bet galvenokārt
jaunākās dziesmās LD 1226, 32161, 32184, 32198 u. c. ) var domāt, ka
tēva vai tēvu zeme ir jāsaprot plašākā
nozīmē kā cilts vai tautas apdzīvotā zeme.
timerēt (ME IV 190-191)
ēst.
tina, tīne,
tīnis u. c. (ME
IV 201; MEP II 685; PŠ 235) liels, apaļš koka (augšpusē sašaurināts,
mucas veida, no galdiņiem pagatavots vai kokā
izdobts) trauks ar vāku drānu, miltu, labības, krējuma uzglabāšanai,
sālīšanai, kāpostu skābēšanai utt. Tīnis ieņem
senākā krijas pūra vietu. Tas saukts arī par staņķi, staņķenīcu,
staņģmieci, stādini u. c.
tinnēt (MH IV 193; MEP II 683), barb. (ap-)
alvot.
titilbis (ME IV 198199: MEP II 684) -1) kāda putnu suga, kāds
putns ar garām kājām; 2) garkājains cilvēks; tāds, kas ar kailām kājām
staigā apkārt; 3) titilb(īt)is, titilbīte glāstu vārds maziem
bērniem.
tītīt (ME IV 208) spītēt, kairināt,
kaitināt, ķircināt.
traucināt (ME IV 224) - 1) satricināt; 2)
paskubināt; 3) bieži baidīt.
trinītis (ME IV 237; MEP II
695) drellis.
trops (ME IV 253; MEP II
700), apv. strops.
tūba (ME IV 277; _meP II
707) voiloks; bieza, mājās austa vilnaina drāna.
tūce, tūcis, tucs (ME IV 277-
278; MEP II 707) mākonis, lietus mākonis.
tukte (ME IV 258) par tuktēm sauc no dēļiem
taisītām laivām lokus jeb ribas, pie kurām ir pienagloti
laivas dēļi.
tutenis, tutens u. c. (ME IV 274275;
MEP II 706) liels duncis; nazis ar koka spalu;
vecs, neass
nazis.
U
ucināšana, sk. jādināšana.
ūda (ME IV 404) 1) mencu
makšķere; 2) āķis.
Ūsiņš Ūsiņdiena Jura jeb Jurģa diena
(23. apr.); Ūsiņš iedomāts bišu un zirgu auglības, biškopības un
zirgkopības veicinātājs.
ūzas, barb. bikses.
uzkala, arī uzkalis (ME IV 338; MEP II 724) 1)
kamanām, ragavām virs slieču mietiņiem uzsisti koki, uz kuriem balstās
kamanu, ragavu dēļi; 2) uzkalu koki (jeb skāres)
divi uz āru izliekti koki virsmalā gar ratu sāniem.
uzmats, uzmata (ME IV 356) kliju
miltu piedeva pie siena, pie salmiem vai pie ūdens zirgu barošanai.
užināt apčubināt bērnu.
V
vācele dažāda veida koka trauks dažādām vajadzībām.
Vāczeme (AO 432) tautasdziesmās ne tikai
Vācija, bet vispār sveša zeme rietumos; kā apzīmētājs «Vāczemes»
nozīmē 'neparasts,
savāds, dīvains'; arī 'skaists, dārgs, vērtīgs'; retāk 'nicināms'.
vadot (MC IV 431: MEP II 747) izpirkt,
atpirkt, atbrīvot.
vagare, vagars,
vagaris galvenais uzraugs muižas darbos, ko kungs izraudzīja
no pašu latviešu
vidus.
vagulis, vaguls u. c. (ME IV 432) -
vabole.
vaidinieks (ME IV 434) - tas, kas nodara
ciešanas; vajātājs, ienaidnieks.
vainags, vaiņags
jaunavas galvas rota.
vājš (ME IV 493494; MEP II
761) - 1) liess, kalsnējs; 2) nespēcīgs, vārgs; 3) slims; 4) nabags,
trūcīgs, slikts.
vakaraine (ME IV 446; MEP
II 750) līgavas krustmāte, līgavas māte (goda amats kāzās), līgavas
tēvoča
sieva pie kāzu galda, vedējmāte.
vakarbrālis, vakara brālis (ME IV 446-
447) līgavas vedējs (goda amats kāzās).
vakarēt sapulcēties vakaros zemnieku mājās un strādāt kādu
mājas darbu vērpt, vīt, adīt u. c.
vakte, vakts (ME IV 449; MEP II 751), barb.
sardze; vaktēt, barb. sargāt.
valdzināt I (ME IV 452) sasiet ar virvēm
valdzinātājs tāds, kas sasien kādu valgos, virvēs
valkatnis (MEP II 752), sin. valkata tas,
kas klaiņo apkārt, bieži maina mājokli (?).
vāls (ME IV 496) 1) nopļautā, vēl
kaltēšanai neizārdītā zāle; spaile; 2)
kaltēšanai vienuviet sagrābtā
vai vienuviet no gubas izmestā zāle siens.
vanadziņa nadziņi kāds ornaments.
vanckars (ĒIV III 671) putna ola, kurā perēšanas laikā neveidojas embrijs
vaņģība (ME IV 473) gūsts
vargans (VIV II 495) - niev. bērns, kas raud, trokšņo, skaļi, nemierīgi izturas
vārgs (ME IV 503: MEP II
763) 1) kā adjektīvs nespēcīgs, posta pilns, nabags, trūcīgs; 2) kā
substantīvs: a) biežāk daudzskaitlī - vārgi - posts; b) apspiestais:
vergs; drellis, kas pastāvīgi tiek dzīts vai
mocīts.
vārpsta, arī vārpste, vārpsts (PŠ 236; ME IV
507, 508; MEP II 764) «... vērpjamais kociņš ar
skriemeli vai bez
skriemeļa, kāds lietots senāk, kad vēl ratiņš nav
bijis pazīstams».
vasks (ME IV 485; MEP II
760) dzeltens.
vastlāvis, sk. Metenis.
vāvuļot, vāvuļāt (ME IV 513) - pļāpāt
tukšas lietas; nemitīgi runāt; neskaidri runāt (saka par bērniem);
priecīgi runāt
(saka tikai par bērniem); vienam caur otru runāt, kliegt.
važot (ME IV 489490) - 1) braukt: braukt
lēnām, bez steigas; braukt ar kamanām, braukt kuražās; 2) vest.
vedējs, vedēja, vedēji (ME IV 545)
1) līgavaiņa kāzu viesi; 2) sk. kūma; 3)
bara vedēja talku darba
vadītāja, priekšstrādniece, sekmīgākā darba darītāja.
vedības kāzas; līgavas atvešana vīra mājās.
veģis (ME IV 521; MEP II
762) kliņģeris, baltmaize.
velde, veldre (ME IV 52652J) lietus un
vēja sagāzta, pie zemes noliekta labība vai lini; veldē iet
nomesties vienuviet, gulēt.
vēlogs (ME IV 559) bura.
vengre, arī vengriņa (ME IV 537)
vija, stīga.
venteris (ME IV 538) no kārkliem (klūgām)
u. c. materiāla vīts zvejas grozs ar divkāršu dibenu; arī
īpašs tīkls.
vērdēt, vērdīt (ME IV 560; MEP II 771) - 1) burbuļot; 2)
rubināt (par teteri).
vērdiņš (PŠ 236; ME IV 560,
561; AO 433), sal. orta «vērdiņš no sākuma bijis sidraba svars, ceturtā daļa
mārkas... Tautasdziesmas min sidraba vērdiņus... [Vēlāk] par vērdiņu
sauca trīs grašus jeb pusotras kapeikas. Tādu vērdiņu vēl daudzināja
19. gadsimteņa septiņdesmitos gados.»
vēris (ME IV 561, 562; MEP
II 776) 1) liels (lapu un jauktu koku) mežs; purvains mežs; retāk
arī slapjš (purvains) egļu mežs; arī vecs, lēni audzis priežu
mežs; 2) slapjas, purvainas pļavas.
vērīt (ME IV 562; MEP II
776) gari un smuidri augot, uz leju karāties.
vērpele, arī vērpelis, vērpelītis, vērpeliņa
(ME IV 563564) 1) koka trauks (dažāda
lieluma, dažādas formas un dažādām vajadzībām); 2) nicinošs meitas
apzīmējums.
vērstuve (ME IV 566; MEP II
778) - palīgierīce pie arkla, kas vērš (gāž) velēnu.
vērtīties (ME IV 568) griezties.
vēsināt (ME IV 569; ME II
779) vēcināt, vēdināt.
vešanā braukt braukt vedējos.
vērzeles (ME IV 569) slejas; ierīkojums,
lai pie vienzirga ratiem var piejūgt divus zirgus.
vēveris (ME IV 572), barb. audējs.
vežu, apv. vedu.
vienād vienmēr
virstala vinda
vietēt (ME IV 673, 674; MEP
II 798) kaltēt, žāvēt.
vietraudzis (ME IV 674) tas, kas pirms
precībām aplūko līgavas turpmāko dzīves vietu
villaine,
vilnaine, vilnāne u. c. (PŠ 237; ME IV 593) «vilnaine jeb
villāne ir seno latviešu seģene, kuras sākums ir varbūt tikpat vecs kā
pati aušanas māksla. Dziesmās gan tikai vairs sievietes valkā
vilnaines, bet senākos laikos droši vien arī vīrieši
būs nēsājuši tādu plecu segu. Vilnaines greznums ir taisni tās raksti
jeb izšuvumi. «Stīgām šūta» jeb «vizuļu vilnāne»
gan būs seno laiku sega ar bronzas izgreznojumiem. Vilnaines ar
«dālderiem» stūros būs meklējamas ap 16.
gadsimteni, kad arī jostas izpušķoja ar sidraba naudām. «Baltās» un
«mēļās» vilnaines, kas laikam gan parasti bija arī
rakstītas, bija goda apģērbs. Pelēkās un rudās valkāja darbā. Visvairāk
daudzina vilnaines «ar ielokiem», mazāk ar
«pušķiem», tikai retis «ar bantēm». Ir arī kāda
«kuča» un «deviņgreidu v.». Skaistāki
rakstītu vilnaini sauc par sagšu (pasv. A. O.), raibu sauc
arī par «raibi» (pasv. A. O. ). Bagātas
tautietes ir segušas uz pleciem vairākas vilnaines, vienu uz otras. Ar
vilnaini meitas apsedzās arī guļot, un veca vilnaine noderēja beidzot par zirgu segu.»
vinda (ME IV 598) svira ūdens spaiņa izvilkšanai no akas
vindele, vindelis u.c. (ME IV 599),
barb. bērnu auts.
virbiņš (ME IV 603) adāmadata.
vīrēksne, vīraksne u. c. (ME IV 641)
vīgrieze.
virsiens (ME IV 612), sin. virsājs vieta, kur aug virši.
virstala vinda
vīstoļu drēbītes (ME IV 644) bērnu
autiņi.
vīzes (ME IV 650) no lūkiem pīti vīriešu un
sieviešu darba apavi.
vizulis (ME IV 632) sproga, cirta (?).
vucens, vucins - auns, arī jērs (g. k. runājot par mazu
auniņu).
vuicīties (ME IV 675677), apv. mācīties.
vuška (ME IV 677; MEP II
799), apv. - aita.
Z
zadināt (ME IV 678-679; MEP
II 800; PŠ 237) uzrunāt, bildināt precību nolūkā;
Latgalē arī ar blakus
nozīmi: izmānīt, izvilināt no kādas vietas.
zāļu diena diena pirms Jāņiem.
zeija (ME IV 703) - kubuls alu darot, no kā
tek alus; trauks alus darināšanai.
zeltene, zeltaine u. c. (AO 433)
jaunas meitas, tautietes epitets; vēlāk lietots pilnīgi patstāvīgi kā
sinonims tautietei.
zemļi (ME IV 712; MEP II
805), apv. zemi.
zeseris sk. orta.
zīda-, arī zīdas-,
zīdes-, zīža-, zīžu- (AO 433)
dažādi apzīmētāji tautasdziesmās (no vārda zīds); viens no
iemīļotākajiem epitetiem vērtīguma izteikšanai blakus tādiem epitetiem
kā vara-, sidraba-, zelta- un dimanta-.
zīdene (ME IV 731) zīda galvas lakatiņš.
zīdenis (ME IV 731) Meteņu
ēdiens zirņi vai pupas ar miežu grūbām vai kviešiem, vārīti kopā ar
cūkas galvu; grūbu zupa; grūbas.
zieds (ME IV 739-740; MEP
II 810) dāvana, ziedojums; līgavas dāvana.
ziemassvētki ziemas saulgriežu svētki (25. decembris), senāk
sākti svinēt jau iepriekšējā, t. s. bluķa
jeb kūķu vakarā. Ziemassvētkiem
raksturīga ķekatās iešana u. c.
auglības veicināšanai domātas ieražas, kā arī zīlējumi par ražu un
labklājību nākamajā saimniecības gadā.
zīlaine (ME IV 732) ar pērlēm, vizuļiem
izrotāts priekšmets.
zīmains (ME IV 734) ar zīmi vai vairākām
zīmēm pārklāts, iezīmēts, nevienādi krāsots.
ziņģēt, barb.. dziedāt.
zirdzināji skat. stobri
zutenis, zutens, zutene u. c. (ME
IV 753; MEP II 812) maks, naudas maks, garš,
adīts naudas maks.
zvaigāt (ME IV 761-762; MEP
II 814) zviegt.
zveirs (ME IV 769; MEP II
814) šķielējošs, zvērojošs.
Ž
žeiris, arī žeire(ME IV 802) kubls
alus darīšanai.
žīgot (ME IV 813) - 1) dejot zināmu deju
(žigu); 2) žīgāt, džīgāt, čīgāt - slikti uz kāda stīgu instrumenta
spēlēt; raudāt; daudz tukšu lietu runāt
žvingurs, žvīgurs (ME IV 845)
zvirbulis.
Vārdnīcas izveidei izmantoti šādi leksikogrāfijas avoti:
ME - K. Mīlenbachs.
Latviešu valodas vārdnīca. Rediģējis, papildinājis,
turpinājis J. Endzelīns. I sēj. Rīgā, 19231925; II sēj. Rīgā,
19251927; 111 sēj. Rīgā, 19271929; IV sēj. Rīgā,
19291932.
MEP - J. Endzelīns.
Papildinājumi un labojumi K. Mīlenbacha Latviešu
valodas vārdnīcai, I sēj. Rīgā, 19341938; II sēj. Rīgā,
1938(1946).
PŠ - P. Šmita piezīmes. P. Šmits. Tautas dziesmas.
Papildinājums Kr. Barona «Latvju dainām». IV sēj., Rīgā, 1939,
221238. lpp.
AO - Art. Ozols. Paskaidrojošā vārdnīca folkloras
leksikai. Latviešu tautasdziesmas. Izlase, I. Rīgā, 1955, 424.433. lpp.
EH - Endzelīns J. Hauzenberga E. papildinājumi un labojumi K. Mīlenbaha "Latviešu valodas vārdnīcai". 1.-2. sēj. - Rīga, 1938-1946
ĒIV Raģe S., Kagaine E. Ēŗģemes izloksnes vārdnīca. 1. 3. sēj. R., 1977 1983.
VIV Ādamsons, Kagaine E. Vainižu izloksnes vārdnīca. 1. 2. sēj. R., 2000.
SlU - Senos laikos Umurgā. Sak. Elga Melne, Rīga, "Zinātne", 2006
Vārdnīcā lietoto vārdu raksturojumu saīsinājumu
paskaidrojumi:
apv. apvidus vārds;
arch. archaisms;
barb. barbarisms;
dem. deminutīvs;
dsk. daudzskaitlis;
izl. izloksnes forma;
niev. nievajama nokrasa
sin. sinonīms;
sk. skatieties;
sal. salīdziniet.