1952.Titullapa


Tikai nedaudzus gadus pēc kara trimdas latvieši izjūt nepieciešamību veidot latviešu tautasdziesmu izdevumu. Agrākie izdevumi vairs nav sasniedzami - tos nebija iespējams paņemt līdzi no mājām, kas atstātas, dodoties bēgļu gaitās. Tomēr tautasdziesmas latvietībai un latviskai kultūrai ir ārkārtīgi nozīmīgas, tādēļ tās atkal jādara pieejamas.

Darbojoties visai ierobežotu iespēju apstākļos, Imants Reitmanis Kopenhāgenā, 1952-1956. g. izdod izdevumu ar nosaukumu "Latviešu tautas dziesmas". Tajā apkopotas K. Barona "Latvju Dainu" un LFK savākto un prof. P. Šmita redakcijā izdoto "Tautas dziesmu" pamatdziesmas. Tas nozīmē, ka praktiski tiek publicēti tikai teksti, kas izvēlēti par pirmajiem katrā dziesmu cerā jeb kopā, kas apzīmēta ar atsevišķu numuru, pievienojot tikai nedaudzus variantus. Tomēr tekstu skaits ir iespaidīgs un nodrošina galveno - tautas dziesmas atkal ir lasāmas. Par redaktoriem Imants Reitmanis piesaistīja Arvedu Švābi, Kārli Straubergu, un Edīti Hauzenbergu-Šturmu. Saglabāta oriģinālu numerācija un nodaļu nosaukumi, tādējādi pēc dziesmas numura var noteikt, vai tā ņemta no LD, vai "Tautas dziesmām" (LD numerācija beidzas ar 35789, tālākie numuri līdz 60080 nāk no TDz). Izdevumā iekļauti arī trimdas latviešu zinātnieku sarakstīti pētījumi. Kopā izdevumam ir 12 sējumu, tajā skaitā arī nerātnās dziesmas, kas kā pēdējais sējums iznāca 1956. gadā. Izdevumu finansē paši latvieši, parakstoties uz to.

Šis izdevums arī pamatā Bostonas - Monreālas dainu projektam, veidojot dainu tekstu datu bāzes ASCII formātā. Tagad šis materiāls ir pārveidots XML formātā ar vārdu meklēšanas spējām un ievietots Virdžīnijas Universitātes Elektronisko tekstu bibliotēkā. Elektroniskā teksta redaktore ir Maruta Lietiņa Reja (Ray).
Par savu darbu pie šā izdevuma elektroniskās versijas sagatavošanas viņa raksta:

"Šodien Reitmaņa izdotās "Latviešu tautas dziesmas" diemžēl nav vairs nopērkamas. Ar tām uzaugusi un būdama ar skolotājas dabu, jau sen esmu domājusi, ka būtu ārkārtīgi vērtīgi šo kapitāldarbu saglabāt un darīt pieejamu visiem visā pasaulē, bez maksas, un uz mūžīgiem laikiem. Bet kā?

 Tā bija laimīga sagadīšanās, ka biju profesore un dekāna vietniece Virdžīnijas Universitātē, pie kuŗas bibliotekas ir izveidojies pasaulē vadošais Elektronisko Tekstu Centrs. Centrs ir nodarbojies ar apmēram 70 000 tekstiem 15 valodās, ieskaitot ķīniešu, japāņu, krievu, pat Amerikas indiāņu apaču (Apache). 2001. gadā griezos pie Centra ar ierosinājumu izdot arī dainas elektroniskā versijā. Centru šis uzdevums interesēja, jo viņi nekad nebija strādājuši ar valodu, kuŗai ir tik daudz gaŗumzīmju un mīkstinājumu. Šo tekstu pārstrādājot, arī viņi uzlabotu savas zināšanas, izveidotu jaunus paņēmienus un attīstītu jaunas spējas.

Projekts īstenojās ar daudz labu ļaužu palīdzību. Viņiem par sirsnīgo līdzdalību pienākas milzīgs paldies.

 Vispirms man bija jāsaņem atļauja no izdevēja Imanta Reitmaņa, jo Centrs stringri ievēro autortiesības. 2001.g. caur latviešu sazināšanās tīklu, atradu viņa atraitni, Reitmaņa kundzi. Viņa ar lielu laipnību atļauju deva. Kad atļauja bija saņemta, Centra toreizējais direktors, Deivids Sīmens (David Seaman) 2001. gadā apstiprināja projektu.

 Tad nu man bija jāsameklē līdzekļi. Teksta sagatavošanas izdevumus Universitātes bibliotēka nesedz. Kad 2002.g. nomira mana māte, bijusī Nacionālā Teātra aktrise, abi ar vīru, prof. Bendžaminu Reju (Benjamin Ray), nodibinājām Mildas Zīlavas Piemiņas Fondu. Viņas draugu, cienītāju, un ģimenes dāvinājumi šim fondam ir seguši visus līdzšinējos izdevumus.

 Ļoti pretimnākošs bija arī Imants Freibergs. Viņš ar daudzu latviešu studentu palīdzību 1980-os gados bija datorā ierakstījis šos 12 sējumus, izveidojot t.s. “Bostonas Montreālas dainu datu bāzi,” un deva mums atļauju pārveidot viņa ASCII ierakstus šeit pieejamā XML formātā.

Visu technisko darbu veica Elektronisko Tekstu Centra ļaudis, amerikāņi. Katru gadu esmu strādājusi ar direktoru vai direktora vietnieku, un vienu algotu darbinieku, parasti Virdžīnijas universitātes studentu. Centra dibinātāja un pirmā direktora (1992-2002) Deivida Sīmena, tagad Digitālo bibliotēku federācijas (Digital Library Federation) direktora biogrāfiju var lasīt šeit. Kad D. Sīmens aizgāja uz Digitālo Biblioteku Federāciju, pārejas laikā viņa vietu aizpildīja Maikls Fērlovs (Michael J. Furlough), pēc tam šo amatu pārņēma Metjū Gibsons (Matthew S. Gibson), un kopš 2005.g. rudens vietu pilda Sintija Spīra (Cynthia Speer)."

Tas īsumā par šo nozīmīgo izdevumu un tā elektroniskās versijas sagatavošanu.
Varat izmantot šo teksta resursu šeit


LFK pateicas Marutai Lietiņai Rejai par palīdzību šīs lapas sagatavošanā.