1951.
Šajā gadā LFK sāk izdarīt skaņu ierakstus,
izmantojot magnetofonu. Pirmais aparāts ir liels un smagnējs, tas
nesams diviem vīriem, ja to jāpārvieto. Tādēļ arī magnetofons parasti
atrodas māju pagalmā, autobusā, bet gari kabeļi stiepjas līdz
mikrofonam, bet paklausītes ierakstu atkal jāiet sētā... Pirmās lentes,
kas
tiek nodotas folkloristu rīcībā, nav jaunas, bet gan jau lietotas
radio, kā to var spriest pēc dažiem neizdzēstajiem radio ieraksta
fragmentiem. Tomēr arī tas ir liels solis uz priekšu, salīdzinājumā ar
fonogrāfu.
Ar laiku tehnika uzlabojas, ne tikai autobusiņi, bet arī magnetofoni
kļūst arvien mazāki, līdz beidzot parādās arī kasetes (pēdējās spoļu
lentes ierakstītas 1979. gadā, lai arī pa kādam nejaušam
ierakstam
top arī vēlāk). Visai ilgi folkloristi ekspedīcijās bija spiesti
izmantot
magnetolas - Rīga 110 un VEF Sigma, kas nozīmē itin pamatīgu
papildsvaru radiouztvērēja dēļ. Tomēr arī tās jau varēja panest viens
cilvēks. Bet šeit daži vecākas tehnikas piemēri.
Muzikologa Andreja Krūmiņa Jauza 5, lampu
magnetofons
Folkloras institūta Kometa 201, lampu divmotoru magnetofons ar
elektromehānisko vadību
Mēģinājumi samazināt izmērus, nemainot pamatprincipu - "Reportieris"
Folkloras sektora Iž-302, vienkāršs, bet izturīgs kasešu
magnetofons
Tomēr ne tik daudz interesanta ir tehnika, kas šajā gadā tika
izmantota, kā
paši pirmie ieraksti pēc to satura. Jo šajā laikā tapa padomju folklora.
