1926.

Šajā gadā LFK iegūst savus fonogrāfus. Viens no tiem ir gatavots Londonā pēc Edisona firmas licences, abi pārējie vienādi, taisīti Ķelnē. Darbības princips ir visai vienkāršs – pulksteņa mehānisms griež vaska rullīti, bet lielās piltuves galā ir membrāna ar adatu. Viena piltuve un galviņa ierakstam, cita atskaņošanai. LFK fonogrāfus izmantoja melodiju vākšanai, tādēļ ieraksti ir visai īsi (parasti ap 15 sekundēm). Viss rullītis kopā gan skan tikai apmēram 3 minūtes, tādēļ taupība ir saprotama. Valces sākotnēji bija tikai materiāla vākšanas līdzeklis, ieraksti tika atšifrēti, veidojot nošu pierakstus. To veica Artūrs Salaks un Pēteris Barisons - vēlākais Dziesmu svētku himnas autors, bet toreiz tikai inteliģentais bezdarbnieks.

Kā noprotams no materiāla un piezīmēm, fonogrāfs ir ceļojis pa Latviju, vests pat uz Aglonu; ar to strādājusi LFK dibinātāja Anna Bērzkalne, komponists Artūrs Salaks, Ernests Brastiņš, arī Ludis Bērziņš un Kārlis Straubergs.

Cik īsti ierakstu bijis, grūti pateikt. Valču reģistra pēdējais numurs ir 159. Stingrā reģistrēšanas kārtība liktu domāt, ka šis skaitlis ir pilnībā uzticams. Tomēr, otrā pasaules kara frontei atkal tuvojoties un gādājot par materiālu drošību, Hipotēku bankas seifā Jēkaba ielā (pašlaik nams atkal piederot bankai, bet tajā atrodas Nacionālās bibliotēkas Periodikas un retumu nodaļa) tiek nodotas 216 valces. Kas ir šīs 57 (216-159=57) valces, kas tajās ieskaņots, kur tās vēlāk palikušas - pašlaik nav zināms. Spriežot pēc tā, ka plauktos atradās vēl dažas neapzīmētas un nereģistrētas valces, iespējams, ka bijušas vēl kādas par mazāk vērtīgām uzskatītas. Iespējams, kopā tika glabātas gan LFK, gan Valodu krātuves valces.

Pēdējo reizi fonogrāfs ierakstiem tiek lietots pēc kara - vēl 1947. gada vasarā. Tas notiek Folkloras institūta ekspedīcijā Ilūkstes apriņķī, kur kopumā ierakstītas 10 valces. (Tas tomēr nav vēlākais fonogrāfa izmantojums Eiropā, vēl 1952. gadā savu fonogrāfu lieto Berlīnes arhīvs.) Tādējādi noslēdzās pirmais ieskaņojumu periods, jaunam sākoties 1951. gadā.

1994. gada rudenī Vīnes Fonogrammarhīva darbiniece Helga Tīla ieradās Rīgā, lai iepazītos ar skaņu arhīviem, un nonāca arī LFK. Viņu īpaši interesēja senie ieraksti, tātad fonogrāfa valces. Fonogrammarhīvs (Phonogrammarchiv) ir dibināts jau 1899. gadā, tas ir viens no Eiropas lielākajiem seno ierakstu saglabāšanas un restaurācijas centriem (vēl viens ir Britu muzeja arhīvs). Vīnes arhīvs savulaik izstrādāja savu īpašu fonogrāfa modeli, tā darbinieki apbraukāja pat citus kontinentus (Āfriku un pat Austrāliju), izdarot ieskaņojumus (starp citu, Vīnē atrodams arī senākais zināmais latviešu folkloras ieraksts). Phonogrammarchiv inženieris Francis Lehleitners ir izstrādājis īpašu, mūsdienīgu valču atskaņotāju, lai senos ierakstus darītu pieejamus, tiem iespējami maz kaitējot.
Aizsākās informācijas apmaiņa un sadarbība, līdz 1998. gada februāra vidū Lehleitnera kungs beidzot varēja ierasties Rīgā ar savu iekārtu. Izdevās pārrakstīt vairumu LFK saglabāto valču, kuras tagad ir pieejamas interesentiem. Vērtīgu ierakstu tajās izrādījās visai daudz, radās arī iespēja salīdzināt un precizēt nošu pierakstus. Ja tas Jūs interesē, varat pasūtīt izlasi CD formātā.

Salāpot saplīsušu valci, izdevās pārrakstīt arī Emiļa Melngaiļa teicēju Agates Borozinskas, Bārbalas Kokares un Ģertrūdes Elksnes 1930. gada ierakstu. Ģertrūdes Elksnes dziedātās "Māmiņas dziesmas", t.i., no viņas mātes Agates mantotās, 63 gadus vēlāk fiksētas arī videoierakstā.

Daži attēli ieskatam:

Edisona firmas fonogrāfs

Excelsior, Cologne

Labi saglabājusies valce ar aprakstu

Pelējuma bojāta valce

Dažādās valces

Daži skaņas paraugi

Atpakaļ uz sākumlapu