"Latvju dainas" (LD)
ir neapšaubāmi vislabāk pazīstamais latviešu tautasdziesmu izdevums,
pirmais krājums ar tik lielu izmantoto dziesmu
skaitu, kas savākts tik
daudzos Latvijas novados. Savu nozīmi tas nav zaudējis vēl arvien, lai
gan vecās ortogrāfijas dēļ nav tik viegli lasāms. Šis krājums
(arī lielā mērā saskaņā ar Herdera idejām) bija iecerēts kā pierādījums
latviešu tautas kultūras senumam un nozīmībai, lai savā veidā pamatotu
latviešu kā tautas tiesības.
Kopš Herdera idejas par "tautu balsīm dziesmās", ar 'dziesmu' tiek saprasts tautasdziesmas teksts, melodiju zināmā mērā atstājot novārtā. Melodiju nav arī LD izdevumā, toties šeit bez dziesmu tekstiem ievietoti arī tradīciju apraksti, lai paskaidrotu situācijas, kādās dziesmas tika dziedātas.
Krišjānis Barons (1835-1923) kā LD veidotājs ir plaši pazīstams. Barons nav šī krājuma ierosinātājs, nav pats vācis publicējamos tekstus, nedz arī ar savu roku pārrakstījis visas LD dziesmas uz slavenā Dainu skapja lapiņām (kaut arī viņa rokraksts redzams uz visai daudzām no tām), kā dažreiz mēdz uzskatīt. Tomēr viņa ieguldījums ir ne mazāk būtisks - viņš izstrādājis LD klasifikācijas sistēmu, izkārtojis dziesmas un ieviesis latviešu folkloristikā dziesmu cera principu - viena teksta izvēli par galveno, ap kuru tiek grupēti no tā nedaudz atšķirīgie, ļaujot vieglāk uztvert variācijas, kā arī būtiski ietaupot vietu grāmatas lapās. Barons arī rediģējis tekstus, cenšoties restaurēt to iespējamo senāko veidu.
Jau laikā, kad Barons vēl kārto dziesmas, dziedāšana ir stipri zaudējusi savu vietu tautas ikdienā - Barons LD ievadā raksta, ka, vākšanas darbam sākoties "sen jau, kā likās, aizbērtie un izsusušie tautas atmiņas avoti sāka brīnišķi plūst", bet "vecās māmuliņas, mūsu skaidrais dziesmu avots, dienu no dienas paliek retākas". Barons arī norāda uz pašu latviešu novēršanos no tautasdziesmu dziedāšanas, pieņemot kristīgos uzskatus.
LD titullapā Barons nav vienīgais izdevējs, viņam blakus minēts arī Henrijs Visendorfs (1861-1916). Barons LD ievadā raksta: "Te mani 1892. gada janvāra mēnesī pārsteidza laipna vēstule iz Peterburgas no Wissendorffa kunga, kuŗā viņš man piedāvāja savu piepalīdzību krājuma izdošanā. Mūsu vienošanās šinī ziņā drīz bij panākta." Visendorfs ir turīgs tirgonis ar savu kantori Pēterburgas Gostinnij Dvor, kas interesējas par latviešu kultūru, atbalsta tās darbiniekus un izdevumus, pats mēģinājis rakstīt par mitoloģiju (kaut šie raksti netiek atzīti par vērā ņemamiem). Viņš Baronam gādā dziesmu norakstus no Jelgavas Latviešu biedrības Rakstniecības nodaļas materiāliem, līdz 1. sējuma izdošanai nodod 12 800 dziesmu, ko ieguvis "ar vietēju krājēju palīdzību", kopumā viņa krājumā 28 406 ir teksti. Iespējams, pamatojoties uz tajā laikā samērā populāro domu par latviešu-leišu dižtautu, viņš arī iesaka Baronam lietuviešu vārdu daina, kas tādējādi nonāk izdevuma nosaukumā. Lai arī Visendorfs nepiedalās kārtošanas darbā, viņa ieguldījums, darot organizatoriskos darbus, pārlasot Pēterburgā iznākošo sējumu korektūras un dodot ieteikumus, varētu būt pietiekami nozīmīgs, lai Visendorfa vārds titullapā būtu, kaut arī Pēteris Šmits par to savulaik izteicies visai nicīgi.
Krišjānis Barons 1893. gadā atgriežas Latvijā ar Dainu skapi, kurā tobrīd ir apmēram 150 000 dziesmu. Pirmais sējums tiek izdots burtnīcās no 1894. līdz 1898. gadam (ar Henrija Visendorfa finansiālu atbalstu to dara Draviņš-Dravnieks Jelgavā). Tomēr Visendorfam nepietiek līdzekļu, un turpmākiem sējumiem (pēc pirmā) nākas meklēt Ķeizariskās Zinātņu akadēmijas atbalstu Pēterburgā, kas 1900. gadā pārņem izdošanas darbu un Pēterburgā no 1903. līdz 1915. gadam iznāk pārējie pieci sējumi. Šiem sējumiem pie sākotnējām divām titullapām (latviski un franciski) klāt nāk vēl viena, krieviski.
LD rādītājā ir minēti vairāk nekā 900 iesūtītāju, tajā skaitā 237 teicēji vīrieši, 137 teicējas sievietes, no vācējiem tikai 54 sievietes, vismaz 150 iesūtītāju bija skolotāji, 50 - literāti, 20 - mācītāji. Barons, neatšifrējot precīzi, uzrāda, ka viņam iesūtīto dziesmu skaits ir 217 996, šis skaitlis arī tiek parasti minēts par LD iekļauto dziesmu skaitu. Tomēr LD, tā kā balstījās uz vietējiem vācējiem, neaptvēra visu Latviju, 218 Latvijas pagastu (skat. karti) nebija devuši šim krājumam nevienu dziesmu. Lai apzinātu mēmos pagastus, 30 gadus pēc LD izdošanas uzsākšanas pie darba ķērās Latviešu folkloras krātuve.
Lai kādi būtu pārējie izdevumi, LD ir kļuvis par visvairāk ievēroto, par ko liecina arī divi atkārtotie izdevumi - 1922.-1923. gadā, kā arī 1989.-1994.
Kopš Herdera idejas par "tautu balsīm dziesmās", ar 'dziesmu' tiek saprasts tautasdziesmas teksts, melodiju zināmā mērā atstājot novārtā. Melodiju nav arī LD izdevumā, toties šeit bez dziesmu tekstiem ievietoti arī tradīciju apraksti, lai paskaidrotu situācijas, kādās dziesmas tika dziedātas.
Krišjānis Barons (1835-1923) kā LD veidotājs ir plaši pazīstams. Barons nav šī krājuma ierosinātājs, nav pats vācis publicējamos tekstus, nedz arī ar savu roku pārrakstījis visas LD dziesmas uz slavenā Dainu skapja lapiņām (kaut arī viņa rokraksts redzams uz visai daudzām no tām), kā dažreiz mēdz uzskatīt. Tomēr viņa ieguldījums ir ne mazāk būtisks - viņš izstrādājis LD klasifikācijas sistēmu, izkārtojis dziesmas un ieviesis latviešu folkloristikā dziesmu cera principu - viena teksta izvēli par galveno, ap kuru tiek grupēti no tā nedaudz atšķirīgie, ļaujot vieglāk uztvert variācijas, kā arī būtiski ietaupot vietu grāmatas lapās. Barons arī rediģējis tekstus, cenšoties restaurēt to iespējamo senāko veidu.
Jau laikā, kad Barons vēl kārto dziesmas, dziedāšana ir stipri zaudējusi savu vietu tautas ikdienā - Barons LD ievadā raksta, ka, vākšanas darbam sākoties "sen jau, kā likās, aizbērtie un izsusušie tautas atmiņas avoti sāka brīnišķi plūst", bet "vecās māmuliņas, mūsu skaidrais dziesmu avots, dienu no dienas paliek retākas". Barons arī norāda uz pašu latviešu novēršanos no tautasdziesmu dziedāšanas, pieņemot kristīgos uzskatus.
LD titullapā Barons nav vienīgais izdevējs, viņam blakus minēts arī Henrijs Visendorfs (1861-1916). Barons LD ievadā raksta: "Te mani 1892. gada janvāra mēnesī pārsteidza laipna vēstule iz Peterburgas no Wissendorffa kunga, kuŗā viņš man piedāvāja savu piepalīdzību krājuma izdošanā. Mūsu vienošanās šinī ziņā drīz bij panākta." Visendorfs ir turīgs tirgonis ar savu kantori Pēterburgas Gostinnij Dvor, kas interesējas par latviešu kultūru, atbalsta tās darbiniekus un izdevumus, pats mēģinājis rakstīt par mitoloģiju (kaut šie raksti netiek atzīti par vērā ņemamiem). Viņš Baronam gādā dziesmu norakstus no Jelgavas Latviešu biedrības Rakstniecības nodaļas materiāliem, līdz 1. sējuma izdošanai nodod 12 800 dziesmu, ko ieguvis "ar vietēju krājēju palīdzību", kopumā viņa krājumā 28 406 ir teksti. Iespējams, pamatojoties uz tajā laikā samērā populāro domu par latviešu-leišu dižtautu, viņš arī iesaka Baronam lietuviešu vārdu daina, kas tādējādi nonāk izdevuma nosaukumā. Lai arī Visendorfs nepiedalās kārtošanas darbā, viņa ieguldījums, darot organizatoriskos darbus, pārlasot Pēterburgā iznākošo sējumu korektūras un dodot ieteikumus, varētu būt pietiekami nozīmīgs, lai Visendorfa vārds titullapā būtu, kaut arī Pēteris Šmits par to savulaik izteicies visai nicīgi.
Krišjānis Barons 1893. gadā atgriežas Latvijā ar Dainu skapi, kurā tobrīd ir apmēram 150 000 dziesmu. Pirmais sējums tiek izdots burtnīcās no 1894. līdz 1898. gadam (ar Henrija Visendorfa finansiālu atbalstu to dara Draviņš-Dravnieks Jelgavā). Tomēr Visendorfam nepietiek līdzekļu, un turpmākiem sējumiem (pēc pirmā) nākas meklēt Ķeizariskās Zinātņu akadēmijas atbalstu Pēterburgā, kas 1900. gadā pārņem izdošanas darbu un Pēterburgā no 1903. līdz 1915. gadam iznāk pārējie pieci sējumi. Šiem sējumiem pie sākotnējām divām titullapām (latviski un franciski) klāt nāk vēl viena, krieviski.
LD rādītājā ir minēti vairāk nekā 900 iesūtītāju, tajā skaitā 237 teicēji vīrieši, 137 teicējas sievietes, no vācējiem tikai 54 sievietes, vismaz 150 iesūtītāju bija skolotāji, 50 - literāti, 20 - mācītāji. Barons, neatšifrējot precīzi, uzrāda, ka viņam iesūtīto dziesmu skaits ir 217 996, šis skaitlis arī tiek parasti minēts par LD iekļauto dziesmu skaitu. Tomēr LD, tā kā balstījās uz vietējiem vācējiem, neaptvēra visu Latviju, 218 Latvijas pagastu (skat. karti) nebija devuši šim krājumam nevienu dziesmu. Lai apzinātu mēmos pagastus, 30 gadus pēc LD izdošanas uzsākšanas pie darba ķērās Latviešu folkloras krātuve.
Lai kādi būtu pārējie izdevumi, LD ir kļuvis par visvairāk ievēroto, par ko liecina arī divi atkārtotie izdevumi - 1922.-1923. gadā, kā arī 1989.-1994.