1891.

Šajā gadā sāk iznākt Ansa Lerha-Puškaiša (1859-1903) teiku un pasaku krājums. Ar vairāk nekā 1900 pasakām, 3300 teikām un citiem tekstiem (kopā ap 6650, uz 4561 lpp.) tas līdz mūsu dienām ir otrs lielākais latviešu vēstītājas folkloras publicējums. Tolaik šis lauku skolas skolotāja nesavtīgā darbā tapušais krājums bija viens no lielākajiem Eiropā.

Pirmajos trijos sējumos, kas saucās “Latviešu tautas pasakas” un iznāca 1891. gadā, bija gandrīz tikai A. Lerha-Puškaiša paša savāktie 363 teksti – tik labi pierakstīti, ka daudzi vēlāk pārpublicēti neskaitāmas reizes un ieguvuši “latviešu tautas pasakas” statusu. Tie lasāmi arī izlasē “Džūkstes pasakas” (1980, 1991).

4. sējumā ir iepriekš savākto pasaku varianti. 5. sējumu, kas ir biezāks (983 teksti), veido galvenokārt Friča Brīvzemnieka vākumi. Tam ir jauns iekārtojums: sējuma sākumā liktas nevis pasakas, bet teikas – par burvjiem, raganām un mirušajiem. Tas atspoguļojas arī nosaukumā: “Latviešu tautas teikas un pasakas”. 6. sējumu veido baltvācu mācītāja, etnogrāfa un valodnieka Augusta Bīlenšteina (1826-1907; vācis kopš 1855. g.), Rīgas Latviešu biedrības un citi vākumi, tas ir jau divās biezās grāmatās.

Darbu sākot, A. Lerhis-Puškaitis nebija domājis, ka nāksies izdot tik daudz tautas stāstījumu. Tāpēc darba kopsavilkums ir pēdējā un visbiezākajā 7. sējumā. Ar katru sējumu attīstās klasifikācijas sistēma, par pamatu arvien skaidrāk ņemot antropoloģiskās skolas animisma teoriju – ka “teiku, pasaku ēkas” pamatu veido stāstījumi par cilvēku sastapšanos ar mirušajiem, apakšzemes gariem. “Vecās māmuliņas, tētiņi stāstīdami apgalvo, ka šos lietuvēnus, vadātājus, pūķus un kā viņus visus sauc taisni paši savām acīm pieredzējuši parādāmies, jeb stāstīdami tic, ka citi tā tos redzējuši”. No “to kauliem” attīstījušās arī garās jeb stāstu pasakas, kur veļi jeb velni nolaupa meitu, aizved uz apakšzemi, un varonis viņu no turienes izglābj.

A. Lerhis-Puškaitis īsi pirms nāves 1903. gada pavasarī (viņš mira no tuberkulozes tikai 43 gadu vecumā) paspēja paturēt rokā 7. sējuma 1. daļu (vairāk nekā 1400 lpp.), bet otrā daļa palika rokrakstā. Tas glabājās Pēterburgā, vēlāk to izmantoja P. Šmits savā pasaku krājumā. Otrā pasaules kara laikā rokraksts nokļuva Latviešu folkloras krātuvē. Nedaudz saīsināta, šī grāmata publicēta tikai 2001. gadā izdevniecībā “Atēna”.

Tagad Džūkstes pagasta Lancenieku skolas ēkā, kur 20 gadus strādāja A. Lerhis-Puškaitis, iekārtots pagasta vēstures un pasaku muzejs. Varat aizbraukt un apskatīties, tel. 3174713, 9488987!