1761./1783.

Pēc Paula Einhorna aprakstiem ilgāku laiku nekādu plašu publikāciju par latviešu folkloru nav. Ir vizitāciju protokoli, apraksti par latviešu piekopto pagānību, bet neko daudz tie nepasaka. Patiesībā Einhorns ir apbrīnojams izņēmums sava laika vidē, un viņa darbam līdzīgu gaidīt vēl pāragri.

17. gadsimtā sevi piesaka apgaismība, laikmets, kad cilvēce atbrīvojās no pagātnes tumsonības vai kad vecā kultūra tiek uzskatīta par attīstības traucēkli - atkarībā no tā, kā to uztveram. Viens no izcilākajiem, ja ne pats izcilākais šā laikmeta darbinieks Latvijā ir Gothards Frīdrihs Stenders jeb Vecais Stenders (1714-1796). Izglītots vācietis, ģeogrāfijas profesors, kurš ir sarakstījis gan vispārīgi filozofiskus darbus, gan konkrētām dabas zinībām veltītus, projektējis globusus, aprakstījis navigācijas paņēmienus; viņš arī labi apguvis latviešu valodu, rakstīja un lokalizēja literārus darbus latviešiem, sastādīja vārdnīcas un gramatikas, vāca folkloras paraugus. Viņa "zemnieku enciklopēdija" - "Augstas gudrības grāmata no pasaules un dabas" (pirmais izdevums 1774. gadā, pēdējais, jau Vecā Stendera dēla Aleksandra Stendera pārstrādāts - 1796.) ir neapšaubāmi pirmā populārzinātniskā grāmata Latvijā un, iespējams, unikāla arī Eiropas mērogā. Protams, viņa mērķis ir apgaismība un vecās māņticības izskaušana, bet tas arī ir laiks, kad termina folklora vēl nav.

Jākobs Lange (1711-1777), kaut arī mazāk dzirdēts, tāpat paveicis visai daudz. Ieradies Latvijā 1736. gadā, pēc sešām nedēļām jau sastādījis savu pirmo sprediķi latviski. Vēl pēc gada viņš ķeras pie Glika bībeles tulkojuma rediģēšanas. 1753. gadā Lange pabeidz "Vidzemmes Ļaužu veccas un jaunas buhschanas Stahstus", aprakstot arī valodu, izloksnes un pieminot nevajadzīgus aizguvumus no vācu valodas (darbs palicis gan tikai rokrakstā). Langes vārdnīcas manuskripts, savukārt, pabeigts 1757. gadā, bet paiet vēl divdesmit gadu, līdz tas par spīti dažādām nelaimēm (nodeg tipogrāfija, kurā vārdnīcu iespiež) nonāk pie lasītāja.
Tomēr Pēteris Šmits savā "Latviešu mītoloģijā" raksta:  “..par vecāko un svarīgāko latviešu mītoloģijas avotu tomēr parasti tura zināmo pielikumu pie vecā Stendera gramatikas", tūlīt gan arī piebilstot, ka “[..]Svarīgākais Stendera avots par latviešu mītoloģiju ir bijusi Langes vārdnīca, no kuŗas viņš daudz lietas norakstījis gluži vārdu pa vārdam. Viņš tik ir paplašinājis pēdējā uzsākto darbu, bet nemin ne vārdu par savu avotu, ne par ziņu nedrošību.” Tātad, iespējams gluži nejauši abu šo vīru raksti kļuvuši par cita rakstura ziņu avotu, no latviešu valodas apraksta kļūstot par mitoloģijas rokasgrāmatām.

1761. gadā Stenders publicē savu  "Jauno, pilnīgāko latviešu gramatiku" ("Neue vollständigere Lettische Grammatik"). Tajā ir vārdnīca, kurā atrodamas visas Einhorna minētās mātes (ne tikai no Historia Lettica) un Laima. Vairums citu vārdu, ko uztveram par mitoloģijas tēliem, skaidroti bez šīs nozīmes (auseklis - rīta zvaigzne, jumis - dubults auglis, utt.)
1777. gadā Langes vārdnīca beidzot iznāk. Tajā nav īpašu nodaļu, tomēr citu šķirkļu starpā sastopami arī mitoloģijas tēli, gan iepriekšējo autoru minēti latviešu sakarā, gan patapināti no kaimiņu tautu aprakstiem.
1783. gada Stendera gramatikas otrajā izdevumā ir atsevišķa nodaļa "Latviešu mitoloģija", kas novietota grāmatas beigās, kopā ar citiem latviešu tekstu paraugiem. Šis tad arī ir Šmita minētais "pielikums pie vecā Stendera gramatikas", kas visai ilgstoši bija būtisks materiāls latviešu mitoloģijas pētīšanai, vismaz līdz Krišjānis Barons izdeva "Latvju Dainas". Visu triju izdevumu ziņu salīdzinājumu varat apskatīt tabulā.